Ir pagājis mēnesis, kopš pēdējoreiz esmu šeit kaut ko rakstījusi. Mēnesis. Cik ilgam laikam jāpaiet, lai es varētu šeit rakstīt pastāvīgi, neveidojot tādus caurumus starp ierakstiem? Vai tāds laiks maz kādreiz pienāks? Pašlaik mani māc šaubas. 

 

Citreiz, pat ja ir idejas, nav nekādas vēlmes, un te nu atkal jājautā - kāpēc? Kāpēc man negribas darīt to, kas sagādā prieku? Darīt vismaz kaut ko, kas interesē un nav universitātes uzspiests. Rakstīšanai man arī šobrīd nav laika, un kur gan tāds radīsies, ja katru dienu uzdod jaunus darbus? Rodas sajūta, ka pasniedzēji tik krauj un krauj mums virsū malku, gaidīdami, kad uzsprāgsim. Un ir tikai oktobra vidus. Kā lai iztur līdz jūnija beigām? Kā lai piedalās NaNoWriMo, projektā, kas ir mācījis man disciplīnu un rakstīšanu katru dienu un devis tik daudz labu emociju? Jau tagad zinu, ka nāksies ļoti saspringt un uzrakstīt tos piecdesmit tūkstošus, jo saprotu, ka bez šī izaicinājuma manā dzīvē būs tāds dīvains tukšums. 

 

Protams, es cenšos visu saplānot un izdarīt laicīgi. Nesēžu līdz vēlai naktij, nepavadu dienas bibliotēkās un neurbjos cauri papildliteratūrai, lai gan, iespējams, varētu atrast tur kaut ko lietderīgu. Pašlaik vienkārši gribu visu izdarīt, lai nav nekādi iekavētie darbi semestra beigās. Tāpat tagad rakstu šo, sēžot vilcienā, braucot uz mājām, nevis vienkārši truli blenžu ārā pa logu, pētot garām slīdošos rudens nokrāsotos kokus.

 

Man pat iedomāties bail, kas būs tad, kad vajadzēs rakstīt semestra darbu. Vienkārši bail.