Sveiciens šajā karstajā maija dienā!
Jā, ārā beidzot ir silts, es pat teiktu - karsts. Termometrs rāda 27 grādus, un visi logi stāv vaļā, jo nav gaisa, bet man ir jāsēž istabā, jo esmu students. Protams, daudzi studenti tik un tā izbauda skaisto laiku, taču es nevaru atļauties šādu greznību. Man ir jālasa.
Ir ļoti grūti tagad sēdēt un rakstīt šo ierakstu, jo nekad mūžā nebiju domājusi, ka kādreiz pienāks tāds brīdis, kad teikšu šos vārdus, bet MAN RIEBJAS LASĪT. Patiešām. Pirms gada, kad beidzu 12.klasi, es pat ne uz mirkli nešaubījos, ka gribu mācīties par baltu filologu, jo es taču mīlu lasīt, burtiski visa mana dzīve grozās ap grāmatām - blogs, rakstīšana, recenzijas... Taču tas laiks ir beidzies, paldies tev, otrais semestri universitātē. Paldies, ka izbojāji manu dzīvi.
Visus šos mēnešus, neskatoties uz darbiem universitātē, es tik un tā centos lasīt for fun, atsāku rakstīt, kas man veicās tīri okay, un rakstīju arī recenzijas grāmatu blogā. Tad pienāca maijs, un es jau sāku apsvērt domu neiet uz lekcijām, jo katru reizi, kad tur aizgāju, mums uzkrāva arvien jaunus darbus.
Atceros, kā Sintija mocījās ar "Mērnieku laikiem", tāpēc es, domājot, ka rīkojos ļoti gudri, sāku lasīt šo darbu jau aprīļa sākumā, un man vajadzēja apmēram 50 dienas katru dienu ziedot stundu, lai ik dienu izlasītu 20-25lpp, bet tas vēl nebija pats trakākais. Es sapratu, ka par mums vienkārši ņirgājas pasniedzēji, jo, pat izlasot katru vārdu "Mērnieku laikos", es nevarēju atbildēt uz daļu satura pārbaudes jautājumu. Protams, kurš gan atcerētos, kurš no apmēram 100 tēliem staigāja melnā apģērbā ar blaugznām uz tā? Tā jau tiešām ir ņirgāšanās.
Bet viss jau būtu labi, ja tajā pašā dienā neatklātos, ka nedēļas laikā jāizlasa 3 grāmatas, katra apmēram 300lpp bieza. Otrdien jau ir seminārs, bet man vēl jātiek galā ar seno laiku 50 Shades jeb "Justīni" (vēl 200lpp) un "Kandidu" (100lpp). Ak jā, pa vidu taču vēl jāsagatavojas 2 KD, jāizlasa Bulgakova "Teātra romāns" (200lpp), teksts filozofijas semināram, jāuzraksta recenzija par teātra izrādi, ESEJA PAR 1 MUZEJA EKSPONĀTU un jāatbild ap 20 jautājumiem par Šekspīra sonetiem. Ar katru nākamo mirkli man šķiet, ka pasniedzēji dažreiz nemaz neuzskata mūs par cilvēkiem, kas ir briesmīgi, jo, atnākot uz universitāti, naivi cerēju, ka šī vieta būs pilnīgi atšķirīga no skolas un ka šeit vismaz mūs uzklausīs un atbalstīs. NEKĀ TAMLĪDZĪGA! Kad pirmās sesijas laikā gribējām atrisināt vienu situāciju un uzrakstījām vēstuli katedras direktoram, viņš burtiski par mums pasmējās, pasakot, ka jāpieņem šī situācija tāda, kāda tā ir. Un visstulbākais visā šajā ir tas, ka mums liek pildīt aptaujas par pasniedzējiem, lai kaut kas mainītos, citādi mūs nepielaidīs pie reģistrācijas nākamajam semestrim, bet, protams, nekas nemainās. Nekas. Mēs vienkārši izniekojam savu laiku, lai atbildētu uz miljons jautājumiem. Un otrais kurss būs vēl trakāks, jo vajadzēs rakstīt referātus un semestra darbu pa vidu visai obligātajai literatūrai.
Ja vien jūs zinātu, cik ļoti man pietrūkst skolas.
Protams, es zinu, ka vienkārši jāsaņemas un jātiek tam pāri, un nav ko te čīkstēt, jo tāpat nepaliek vieglāk. Tieši pēc mēneša un vienas dienas es būšu tikusi galā ar visiem eksāmeniem (protams, ja nokārtošu visu no pirmās reizes) un darbu kaudzēm, un varēšu izbaudīt vasaru. Nezinu gan, cik ļoti man gribēsies lasīt for fun, jo pašlaik man to nemaz negribas. Nē, tie laikam nav pareizie vārdi. Ja nebūtu obligātās literatūras, es noteikti daudz labprātāk ņemtu rokās grāmatas no saviem plauktiem. Taču pašlaik grāmatas man rada izmisumu.
Jau skaitu dienas līdz brīvlaikam un brīdim, kad varēšu aizbraukt uz jūru. Man tik ļoti gribas vienkārši truli gulēt pludmalē un neko nedarīt.
Nu ko, izsūdzējos un izčīkstējos, tagad jāķeras klāt lasīšanai, lai gan gribu šīs grāmatas sadedzināt. Ceru, ka tiksimies drīz!
~Kate