24. augusts. Pēdējo reizi rakstīju šeit pirms diviem mēnešiem. Cik gan ātri skrien laiks. Pirmais gads universitātē paskrēja vēja spārniem, un tikpat nemanot klāt jau otrais. Jau pēc nedēļas ir 1. septembris. Man - jau četrpadsmitais. Par laimi, šogad izlēmu pagarināt vasaru vēl par vienu nedēļu, tāpēc uz skolu tikai 11. septembrī. Nav taču slikti, vai ne? Nekas slikts nenotiks. Vismaz pašlaik esmu par to pārliecināta. 

 

Jāpagaida vēl tikai 3 dienas. Trīs dienas, un es būšu īstā vasarā, varēšu ķert saullēktus un saulrietus. Nav jau tā, ka šie divi mēneši bija slikti. Paspēju izdarīt daudz un redzēt daudz, īpaši augustā. Aizbraucu uz nometni, aizlaidos uz Igaunijas tālāko nostūrīti - mazu pilsētiņu ar nosaukumu Narva -, sestdien atkal dodos uz Igauniju - šoreiz uz Pērnavu un Tallinu. Tomēr tie nav ceļojumi. Ne īsti. 

 

Jau gandrīz divus gadus sapņoju atkal kaut kur aizbraukt uz pāris nedēļām. Atceros to brīnišķīgo laiku, kad ar Sintiju bijām Itālijā, un tik ļoti ilgojos pēc karstiem vasaras vakariem, garda saldējuma, 35 grādu karstuma un siltas jūras.

 

Februārī, kad ar tanti aplūkojām simtiem ceļojumu piedāvājumu, gribēju doties visur. Joprojām gribu doties visur. Tomēr acīs tik ļoti iekrita Portugāle. Vairākas dienas pie Atlantijas okeāna, Lisabona, Eiropas galējais rietumu punkts...

 

21. augusts bija diena, ko gaidīju vairāk par visu. Tā bija diena, kas lika man kustēties uz priekšu un nepadoties universitātē. Kā jau noprotat, šī diena nepienāca. Nē, protams, 21. augusts pienāca, bet es joprojām sēžu savā istabā, nevis tuvojos visa mūža sapnim - okeānam. 

 

Biju tik ļoti noskumusi, kad atcēla ceļojumu. Domāju, ka visa vasara ir sagandēta, visi mani sapņi izkūpējuši rīta miglā. Mierināju sevi tikai ar vienu domu - tātad tam tā vajadzēja notikt. Bet vai tiešām vajadzēja? Tiešām? 

 

Par laimi, pagāja nedēļa un mēs atradām risinājumu. Doties kur citur. Kāpēc ne? Portugāle nekur nepazūd, un es noteikti vēl redzēšu okeānu. Cerības. Kaut nu tie nebūtu tikai tukši sapņi...