Hei, hei! 

Izlēmu šodien mazliet papildināt blogu, un vislabāk ir uzrakstīt tieši savas pārdomas, it īpaši pēc 21. maija dienasgrāmatas ieraksta, kad izplūdu garās domās un dusmīgi uzrakstīju visu, ko domāju par universitāti. Well, ne visu, protams, bet ar to pietika un man kļuva mazliet vieglāk. 

 

Esmu laimīgi tikusi galā ar visiem darbiem, un ziniet, ko? Esmu tik laimīga, ka tas ir beidzies. Tāda sajūta, ka man no muguras novēlies maiss ar akmeņiem un es beidzot varu piecelties. Tagad atliek uzrakstīt vēl 4 eksāmenus (2 jau aiz muguras, un cerams, ka sekmīgi), un pēc otrā semestra šie eksāmeni liekas TIK VIEGLI. Man beidzot ir laiks lasīt arī savas grāmatas (lai gan līdz 20. jūnijam jāizkuļas cauri vēl 8,5 lugām). Pēkšņi ir kļuvis tik VIEGLIzinot, ka vienīgais, kas atliek, ir tikai gatavoties eksāmeniem, nevis katru nedēļu pildīt miljons darbus, no kuriem tāpat nav īpašas jēgas un kuri man dzīvē NEKAD nenoderēs. Man pat skolas matemātika tagad šķiet daudz lietderīgāka, lai cik smieklīgi tas neliktos.  

Lai nu kā, 22. jūnijā man ir pēdējais eksāmens, pēc kura došos nelielā 3 dienu izbraukumā ar ģimeni un varēšu kārtīgi atpūsties. Un tad priekšā būs vēl 2 mēneši atpūtas. 

 

Diemžēl joprojām neesmu tā kārtīgi atsākusi rakstīt, bet plānoju rīt uzrakstīt vismaz 1 nodaļu. Man arī īpaši negribas steigties, jo zinu, ka stāstam drīz jābeidzas, un es esmu to iemīlējusi tik ļoti, ka negribas šķirties. Bet kas jādara, tas jādara. 

 

Tagad gan iešu mazliet vēl pamācīties, un ceru, ka tiksimies jau drīz! 

 

~K