ASTOTĀ NODAĻA

 

2020.gads

 

Roberts Djūks Ostens

 

aprīlis.

 

- Par to nevar būt ne runas, - man blakus atskanēja Medisonas balss. Sēdēju uz dīvāna starp māsu un Karmenu un lūkojos uz uniformā tērpto vīrieti. Viņš jau taisījās iet prom, bet, izdzirdējis Sema vārdus, pagriezās un palūkojās uz mums.

- Kā tevi sauc, meitenīt? – policists Frenks Darnels laipni vaicāja.

-  Medisona Ostena, bet es nekur ar jums neiešu, - viņa sakrustoja rokas uz krūtīm, kategoriski atteikdamās no iespējas izglābties. Ja godīgi, arī man ne visai patika ideja par viņas evakuēšanu uz otru valsts galu; ļoti iespējams, ka māsa bija mans vienīgais dzīvais radinieks, tāpēc negribēju izlaist viņu no acīm. Turklāt – neviens negarantēja, ka arī „drošajos rajonos” bija patiešām droši.

- Kāpēc? Mēs tevi aizvedīsim uz citu  vietu, tur nebūs jācieš… Turklāt tur būs daudz jauniešu, varbūt satiksi kādu paziņu.

- Tiešām, Medisona, tā ir lieliska iespēja, - sarunā atkal iesaistījās Sems. Nesapratu, kādēļ viņš tik ļoti centās pierunāt māsu braukt prom. – Padomā tik, ka, paliekot šeit, tu vari iet bojā! Ja ne no meteorīta, tad no bada! Savukārt nometnē tev ne par ko nebūs jādomā.

- Kā tad, un it kā es neuztraukšos par jums! – viņa norūca. Lieliski apjēdzu, ka tas nav vienīgais iemesls, kāpēc māsa negribēja doties prom. Palūkojos uz Karmenu, gaidīdams, ka meitene kaut ko teiks, taču viņa, pievilkusi ceļgalus sev klāt,  šūpojās turp atpakaļ, skatīdamās tālumā.

- Ar saviem draugiem tu varēsi satikties vēlāk, viņi arī noteikti tiks evakuēti, - sacīja Darnels; nez kādēļ es viņam neticēju.  – Lai nu kā, jūs varat padomāt līdz rītdienai. Ja pieņemsiet saprātīgāko lēmumu, atvediet viņu uz vidusskolu, mūsu bāze atrodas tur. Līdzi var ņemt vienu somu. – To teicis, vīrietis pamāja un devās prom. Līdzko ārdurvis aizvērās, Medisona burtiski uzsprāga.

- Robert, kāpēc tu neko neteici?! Tu esi pilngadīgs, tātad pagaidām atbildīgs par mani! Es negribu braukt prom, negribu pamest tevi! – Viņa iesaucās, vicinādama rokas.

- Nomierinies, tu nekur nebrauksi! – Dusmīgi norūcu. – Kad mammu izrakstīs no slimnīcas, mēs atgriezīsimies mājās, vai skaidrs? Tev nekur nebūs jābrauc vienai pašai.

- Vecais, tu vispār dzirdi, ko pats runā? – Arī Sems bija dusmīgs. Tikai Karmena joprojām neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. – Mēs nezinām, vai izdzīvosim līdz nākamajai nedēļai, bet tu kā āzis ceri, ka atgriezīsies mājās un viss atkal būs puķaini? Tas ir stulbākais, ko jebkad esmu dzirdējis! Tavai māsai ir reāla iespēja sākt normālu dzīvi bez visām šīm katastrofām!

 - Viņa tur nebūs drošībā, - klusi atbildēju, nevēlēdamies ar viņu strīdēties, kaut otra manis daļa bija gatava puisim pat iesist.

- Tur viņa būtu lielākā drošībā nekā šeit! Kā tev šķiet, uz cik dienām mums pietiks ēdiena šajā mājā? Un ko mēs darīsim pēc tam? Apzagsim citus? Karmena, saki taču kaut ko! – viņš izskatījās izmisis. Meitene piecēlās no savas vietas un, dusmīgi norūkusi kaut ko līdzīgu „Lieciet man mieru”, devās kāpņu virzienā.  

- Mēs kaut ko izdomāsim, skaidrs? Medisona nekur nebrauks, un tas ir vairs netiek apspriests.

 

 

Ap deviņiem vakarā, kad jau bija satumsis, nolēmu sameklēt Karmenu. Atradis meiteni uz mājas dakstiņu jumta, apsēdos viņai blakus, pat nebaidīdamies nokrist, jo jumts pie bēniņu loga bija gandrīz horizontāls.

Kādu brīdi sēdējām klusēdami, tad sacīju:

- Negribu, lai saslimsti. Uzvelc šo, - pasniedzu viņai savu jaku, un meitene, to paņēmusi, apsedza plecus. Pamanīju, ka viņas seja ir sasarkusi no raudāšanas.

- Piedod, ka neiesaistījos jūsu strīdā par Medisonu, - Karmena atvainodamās ielūkojās man sejā. Bija diezgan tumšs, tāpēc skaidri neredzēju katru viņas sejas vaibstu, bet izskatījās, ka meitene viegli smaidīja. – Kad policists pajautāja par Teo, manī uzvirmoja visas tās atmiņas… Vienkārši gribēju pabūt vienatnē…

- Viss kārtībā, - centos viņu mierināt.

- Nē, tiešām. Vajadzēja pateikt Semam, lai liekas mierā. Šarlote tā noteikti būtu rīkojusies manis dēļ, - Karmena notrīsēja. Brīdi biju nobijies, taču tad apliku roku viņai ap pleciem un pievilku sev tuvāk.  

- Tagad es būšu Šarlotes vietā. Draugi? – Jautājot ielūkojos meitenei acīs, un  viņa pasmaidīja.

- Draugi, - Karmena pamājot atbildēja. Kādu brīdi sēdējām klusēdami, vērojot naksnīgās debesis, kas bija piebārstītas ar miljoniem zvaigžņu. Pat neizskatījās, ka bija sācies Pasaules gals.

- Es vairs nezinu, ko darīt, Karmena, - pēc brīža sacīju. – Man nav ne jausmas, vai kāds no ģimenes ir izdzīvojis, un es jūtos atbildīgs par Medisonu… Man ir tik bail, ka rīkojos nepareizi, atstādams viņu ar mums, es vairs neko nesaprotu… - Notrīcēju, tomēr nezināju, vai tas bija emociju, vai nakts vēsuma dēļ.

- Robert, arī man ir bail… - meitene čukstēja.  – Bet ar tevi un Semu es jūtos drošāk. Varbūt ir naivi cerēt, ka viss atkal būs labi.

- Man ar tā šķiet. Kā tu domā, varbūt tomēr likt Medisonai evakuēties? Ja nu Kraufordam ir taisnība? Par ēdienu un visu pārējo…

- Robert, - Karmena ielūkojās man sejā. – Manuprāt, pagaidām jāatstāj viss, kā ir. Tuvākajās dienās jāpārbauda visi pieliekamā krājumi un jāsaskaita, cik ilgam laikam tā pietiks. Jāaiziet arī uz lielveikalu, varbūt tur vēl kaut ko pārdod vai atdod.

- Tā ir ļoti gudra doma, - piekrītoši pamāju. – Starp citu, Šarlote nestāstīja, ka jūs ar Semu esat draugi. Man likās, ka jūs tik tikko pazīstat viens otru.

- Tā arī ir. Sems bija viens no populārākajiem puišiem skolā, un mēs viņu izsekojām, - Karmena iesmējās.

- Tad kāpēc viņš atradās ar jums, kad Šarloti… - Man aizlūza balss.

- Es tiešām nezinu, Robert, - viņa paraustīja plecus. – Tā vienkārši gadījās. Mēs bijām vienā telpā, kad notika sprādziens, un tā arī turpinājām visur iet kopā… Patiesībā Sems bija tas, kurš mūs ar tavu māsu centās nomierināt, - Karmena pasmaidīja. Redzēju, ka viņai ļoti patika runāt par Semu Kraufordu, un tas darīja man sāpes, bet nedrīkstēju to izrādīt.

- Skaidrs, - nomurmināju. – Ir jau vēls, būtu labāk, ja mēs liktos uz auss. – To sacīdams, piecēlos un jau taisījos ielīst pa logu atpakaļ bēniņos, kad apjēdzu, ka Karmena man nesekoja.

 

- Es te vēl pasēdēšu. Iespējams, šis ir pēdējais skaistais vakars manā mūžā, - viņa drūmi noteica. – Arlabunakti, Robert.