CETURTĀ NODAĻA
2020.gads
Roberts Djūks Ostens
aprīlis.
Mamma gulēja uz vēdera, galvu paslēpusi rokās. Piesteidzos viņai klāt un apvēlu uz muguras, visu laiku domās kliegdams: lūdzu, nē, nē, nē! Tikai ne mammu! Nē, nē, nē… Sirds strauji sitās; sievietes acis bija aizvērtas, tomēr dzirdēju klusus elpas vilcienus. Aplūkojot viņas ķermeni, nesaskatīju nekādas redzamas traumas vai asiņošanu.
- Mammu, tas esmu es, lūdzu, atsaucies, - čukstēju, pieslējis seju viņējai.
- Robert… - sieviete beidzot vārgi izdvesa. Paldies Dievam!
- Mammu, pagaidi, es tevi dabūšu ārā. Piezvanīšu ārstiem, viņi mūs aizvedīs uz slimnīcu un viss būs labi, sarunāts? Tikai neuztraucies un nepiepūlies… - Pastūmu rokas zem mammas ķermeņa un vēlējos viņu pacelt, taču nākamajā mirklī nācās no šīs idejas atkāpties. Viņai nebija liekā svara, sieviete pat izskatījās lieliski, ņemot vērā faktu, ka bija piecu bērnu māte. Es biju tas vārgulis. Laikam jau krītot biju savainojies, bet pēkšņi jutos izmocīts un noguris. Kreisajā kājā iedūrās asa sāpe.
- Robert, nepūlies. Atstāj mani šeit un dodies pēc palīdzības. Es izkļūšu ārā pati, - viņa čukstēja.
- Nē, par to nevar būt ne runas. Es piezvanīšu uz slimnīcu. – Sāku visapkārt meklēt kaut vienu telefonu. Mammas mobilais atradās virtuves stūrī ar citām mantām, sašķaidīts līdz nepazīšanai. – Pagaidi, es tūlīt atgriezīšos. – Cik ātri vien spēdams, devos uz viesistabu, kur netālu no dīvāna atradu savu telefonu. Tas, par laimi, vēl darbojās. Pirkstiem trīcot, ievadīju ātrās palīdzības numuru un pieliku ierīci pie auss. Neviens neatbildēja. Kā slimnīca varēja neatbildēt?! Zvanīju vēl un vēl, līdz, šķiet, pēc mūžības atskanēja satraukta sievietes balss.
- Ātrā palīdzība klausās.
- Tāda sajūta, ka neklausāties gan! – Izspļāvu visas dusmas, kas bija sakrājušās šo dažu minūšu laikā. – Mūsu mājā ir noticis negadījums, mana mamma ir uz pusi mirusi, taču jūs pat nepapūlaties pacelt klausuli, kad tas ir tiešām svarīgi!
- Atvainojiet, jaunskungs, - sievietes balss sāka trīcēt vēl vairāk. Bija sajūta, ka viņa knapi valdās, lai nesāktu raudāt. – Visas mūsu līnijas ir noslogotas kā vēl nekad, visapkārt notiek negadījumi…
- Tā pēkšņi, ja?! – Gandrīz vai kliedzu. – Vai jūs par mani ņirgājaties? Lūdzu, atsūtiet glābšanas vienību uz Ostenu fermu, cik drīz vien iespējams!
- Ostena jaunskungs, mēs nosūtīsim mūsu mediķus, kad kāds atbrīvosies. Ticiet man, ne tikai pilsētas ziemeļos ir notikusi traģēdija, visā pilsētā valda haoss. Vai neesat dzirdējuši par meteorītu? – Viņa čukstus jautāja, it kā tas būtu kāds aizliegtais vārds.
- Neesmu gan, - jau laipnāk atbildēju un noliku klausuli. Vai viņa tiešām par mani ņirgājās? Kādi vēl meteorīti? Šajā valsts daļā nekad nenotika nekas slikts, mums pat bija teiciens, ka dzīvojam visdrošākajā vietā uz Zemeslodes. Un kādi tad te varēja būt meteorīti?
Ielicis telefonu džinsu kabatā, atgriezos pie mammas, kura centās uzstutēties sēdus, bet es viņai to neļāvu. – Tev jāguļ, - sacīju. – Ja nu ir sākusies iekšējā asiņošana vai vēl kas tamlīdzīgs? – Neko daudz nesapratu no pirmās palīdzības sniegšanas, taču zināju, ka atrasties guļus pozā ir visdrošāk. – Mediķi drīz būs klāt, un mums viss būs labi.
- Robert, tev ir jātiek uz pilsētu. Kaut kas ir noticis ar Šarloti, es to jūtu, - tikai tagad pamanīju, ka sievietei pār vaigiem rit asaras. Bet kas varēja būt noticis ar manu mazo māšeli? Viņa atradās skolā. Tad jau vairāk jāuztraucas par tēti un viņa strādniekiem, kuri atradās vēl tālāk uz ziemeļiem no mājas. Acīmredzot bažas parādījās man sejā, jo mamma sāka raudāt vēl vairāk.
- Viņai nekas nekaiš, vai dzirdi? Es viņai piezvanīšu, un tad tu redzēsi, ka viss ir kārtībā, - pats vairs neticēju vārdiem, kurus izteicu. – Tāpēc es gaidīšu mediķus ar tevi.
- Nē, Robert! Tu nedrīksti šeit palikt! Ņem pikapu un brauc uz pilsētu, tur noteikti ir drošāk. Atrodi Šarloti un Medisonu un palieciet pie Karmenas ģimenes. Es ar tevi sazināšos no slimnīcas. Un nekādus bet! – Sieviete stingri sacīja. Šādā balsī viņa parasti runāja brīžos, kad nevēlējās dzirdēt „nē”.
- Labi, ja jau tu tā vēlies. – Man joprojām nepatika šī ideja, tomēr zināju, ka runāt mammai pretī un censties pārliecināt, ka man jāpaliek viņai blakus, bija bezjēdzīgi. Tāpat beigu beigās nāksies darīt to, ko viņa teiks.
- Jā, es patiešām tā vēlos, - viņa mazliet dusmīgi noskaldīja. – Pieliecies. – Darīju, kā likts, un mamma mani noskūpstīja uz vaiga. – Lai veicas. Es tevi mīlu, dēls, - viņa saldsērīgi pasmaidīja. – Es jūs visus ļoti, ļoti mīlu. Tagad ej. – Uzspiedu skūpstu mammai uz pieres un devos prom. Pie durvīm vēl atskatījos, bet mamma pamāja, tāpēc steidzos uz garāžu, naivi cerēdams, ka pikapam nekas nekaiš, lai gan izrādījās, ka mašīnai ir iedragāts priekšējais panelis un sadauzīta piekabe. Ierāpos braucamrīkā pa vadītāja puses durvīm un izņēmu no cimdu nodalījuma rezerves atslēgas, kur tēvs tās glabāja.
Lūdzu, darbojies. Klusībā murmināju šos vārdus, līdz mašīna beidzot ierūcās un es varēju atvieglojumā nopūsties. Mammas nemiers par māsām bija pārgājis arī manī, un tagad patiešām gribēju ašāk nonākt pilsētā un pārliecināties, ka ģimenes locekļiem nekas nedraud.
Izbraucis no fermas, apstulbumā noelsos, jo lauku ceļš bija sadragāts ne pa jokam, it kā šeit būtu pāri gājuši tanki. Par laimi, pikaps neapstājās un drīz vien nonācu pilsētā, kur jau pirms kāda laika bija sācis līt. Visapkārt valdīja acīmredzams haoss – mašīnas brauca pa ielām krustām šķērsām, cilvēki kliedza un skrēja, pat neskatīdamies, kur sper kājas. Radās sajūta, ka pēkšņi visi ceļu satiksmes noteikumi bija zaudējuši savu jēgu un visi darīja, kas vien ienāca prātā.
Beidzot nonācu ielā, kurā dzīvoja Šarlotes labākā draudzene Karmena, un, izlēmis atstāt mašīnu tepat, izlēcu ārā un metos trīsdesmit ceturtā nama virzienā. Jau pēc dažām minūtēm biju izmircis līdz pēdējai vīlītei, tomēr neapstājos un, uzskrējis pa lieveņa pakāpieniem, sāku dauzīt ar dūri pret durvīm, cerēdams, ka kāds ir iekšā un atvērs, lai gan šaubījos, ka šādā troksnī un haosā kāds to dzirdēja.
Vēl vairākas minūtes bezjēdzīgi dauzījis durvis, atgriezos automašīnā un naivi cerēju, ka telefons vēl būs lietojams. Drudžainiem pirkstiem sameklēju Medisonas numuru, bet viņa neatbildēja, tāpēc zvanīju arī Karmenai un Šarlotei, kura beidzot pacēla klausuli un iekliedzās:
- Robert! Kur tu esi?! – knapi spēju māsu sadzirdēt, un viņas vārdi visu laiku aprāvās.
- Runā skaļāk, Šarlote! Esmu pilsētā! – kliedzu klausulē. – Pie Karmenas mājas! Kur ir Medisona?!
- Es nezinu, Robert! Es neko vairs nezinu! – Izklausījās, ka Šarlote no izmisuma jau raud. Tieši tajā mirklī atskanēja griezīga skaņa un saruna pārtrūka.
Tie bija pēdējie vārdi, ko es jebkad dzirdēju no Šarlotes.