DESMITĀ NODAĻA

 

2020.gads

 

Roberts Djūks Ostens

 

maijs.

 

Sēdēju savas ģimenes mājas gruvešos blakus Karmenai un truli lūkojos lietū. Bija pagājušas jau vairākas stundas, kopš uzzināju briesmīgās ziņas, bet joprojām nespēju to aptvert, nespēju noticēt, ka tā bija taisnība. Gribējās kliegt, spārdīt un sist; sāpes krūtīs arvien pieņēmās spēkā un radās sajūta, ka ilgi vairs neizturēšu. Nedēļas laikā biju zaudējis divus vistuvākos cilvēkus pasaulē. Mammu, manu mīļo mammu, par kuru vienmēr domāju, ka viņa dzīvos mūžīgi, un Šarloti, manu mazo Šarloti…

Protams, arī tēvs visdrīzāk bija gājis bojā, ja meteorīta sprādziena laikā atradās fermas kantorī… Par pārējiem ģimenes locekļiem neko nezināju, un par to sāka sāpēt vēl vairāk. Jā, pēdējā gada laikā viņi daudz par mani ņirgājās un varbūt kādā situācijā pat neuzskatīja par cilvēku, bet tā bija mana ģimene, un es viņus tik un tā mīlēju un nevēlējos zaudēt.

- Robert, kas notiek? – Pavisam pēkšņi Karmena sašutusi jautāja. Palūkojos uz viņu, un tagad arī es to sajutu. Zeme zem kājām viegli drebēja.

- Ātrāk, - izbijies sagrābu viņu aiz jakas piedurknes un izvilku zem klajas debess. – Zemestrīce! – iekliedzos un nokritu uz slapjās zāles un dubļiem, piespiezdams Karmenu sev klāt. Aizsedzu galvu ar rokām un jutu, kā zeme sāka drebēt vēl sparīgāk. Lietus jau bija mitējies, tagad no debesīm pilēja tikai retas lāses. Pēc dažiem mirkļiem izdzirdu skaļu troksni un, pacēlis galvu, pamanīju, ka abas sienas, kas vēl bija atradušās vertikāli, tagad gulēja uz gruvešu kaudzes. Karmena lūkojās visā sašutuma pilnām acīm.

Zeme pārstāja trīcēt, un es pietupos uz ceļiem, juzdams no dubļiem slapjos džinsus pie ādas.

- Mums jātiek atpakaļ uz pilsētu! – Karmena iesaucās un pietrausās kājās, palīdzēdama man piecelties. Izbijušies un trīcēdami no aukstuma, nonācām mašīnā, kas, par brīnumu, stāvēja kā stāvējusi. Pagriezu atslēgu aizdedzē un skaļi nolamājos, jo nekas nenotika. Nevarēja būt, ka pikaps pievils mani tieši tagad, kad to vismazāk gaidīju. Mēģināju vēl un vēl, līdz auto beidzot ierūcās un sakustējās. Cik ātri spēdami, traucāmies uz pilsētu, cerot, ka Karmenas mājai nekas nebija noticis zemestrīces laikā. Protams, tas bija diezgan naivi, ņemot vērā, ka lielākā daļa māju piepilsētā bija vai nu sabrukušas, vai tuvu tam.

Pa ielām atkal skraidīja izbiedēti cilvēki, gluži tāpat kā pirmajā dienā, meklēdami patvērumu vai izdzīvojušos tuviniekus. Piebraucām pie meitenes mājas, un es dzirdēju, kā viņai aizcirtās elpa. Pati ēka bija neskarta, taču jumts bija iebrucis, un nezināju, kā izskatījās iekšā. Karmena izlēca no mašīna un metās ārdurvju virzienā, un es viņai sekoju. Medisona gandrīz notrieca mani no kājām, izskatīdamās gaužām izbijusies.

- Kur jūs bijāt? – viņa dusmās iekliedzās. – Es domāju, ka jūs neatgriezīsieties!

- Viss kārtībā, - nočukstēju, apjēgdams, ka ar ziņu par mammas nāvi nāksies mazliet pagaidīt.

- Kur ir Sems? – Karmena jautāja, apskatīdama dzīvojamo istabu, kas visā visumā izskatījās tāpat kā iepriekš.

- Augšā apskata bojājumus, - Medisona norādīja kāpņu virzienā, un es uzreiz devos turp. Pat gaitenī bija jūtama vēja pūsma, un es sapratu, ka četru dienu darbs un mājas iekārtošana bija bezjēdzīga laika tērēšana. Jau atkal viss būs jāpārkārto un jāpārvieto uz dzīvojamo istabu, jo naktīs otrajā stāvā būs pārāk auksti un vējaini.

Devos uz bēniņiem, kur arī atradu Semu. Jumts bija norauts tikai nelielai daļai mājas, kas jau bija liela veiksme. Puisis stāvēja uz dēļa atlūzas un lūkojās uz bijājumiem. Caurums bija apmēram divus reiz divus metrus plats.  

- Nezinu, vai izdosies to salabot, - Sems, pat nepagriezies, sacīja. Viņš acīmredzot bija izdzirdējis kustību un sapratis, ka kāds atnācis.

- Ir nepieciešams kaut kas līdzīgs finierim, mazākajā gadījumā, - paraustīju plecus. Caurums atradās tieši tajā vietā, kur pirms dažām dienām biju sēdējis ar Karmenu.  – Tas nepaglābs mūs no aukstuma, bet vismaz māja būs sausa.

- Garāžā neko noderīgu neatradu. Tur ir nelieli gabali, kas, visticamāk, nemaz neturēsies kopā. Būs jāpameklē kaut kas piemērotāks.

- Pievērsīsimies tam mazliet vēlāk. Tagad jāiekārto pirmais stāvs gulēšanai. Drīz jau satumsīs, un es neļaušu meitenēm gulēt aukstumā, - mainīju sarunas tematu un, negaidīdams Krauforda atbildi, steidzos ārā no bēniņiem.

 

 

Nākamās stundas līdz pat vēlam vakaram centāmies iekārtot dzīvojamo istabu. Vienu no atpūtas krēsliem pārvietojām laukumiņā starp kāpnēm un durvīm uz garāžu, un otru novietojām pie ieejas virtuvē. Centāmies atbrīvot pēc iespējas vairāk vietas.

Ar Semu atnesām no Karmenas un Teodora guļamistabām matračus, un novietojām vienu pie loga, bet otru starp garāžas un āra durvīm. Dīvānu, kur tagad nāksies gulēt divatā, atstājām telpas vidū, jo citas izvēles tāpat nebija. Atnesām uz pirmo stāvu arī vairākus nakts skapīšus, lai katram būtu kāda vieta, kur likt tikai viņam piederošās mantas.

- Medisona, mums jāaprunājas, - kad bijām beiguši ar guļvietām, piegāju klāt māsai, kura palīdzēja Karmenai salikt kastēs dekora priekšmetus un grāmatas no sekcijas.

- Es palīdzu Karmenai, - viņa attrauca.

- Tas ir ļoti svarīgi, Medisona, - nopietni sacīju, apjēgdams, ka nedrīkstu vairs ilgāk glabāt ziņas par mammas nāvi. Pirmkārt, gribēju, lai kāds mani patiešām saprot, un, otrkārt, māsa bija pelnījusi visu uzzināt. Glabāt šo noslēpumu būtu pret viņu gaužām negodīgi.

- Parunāsim vēlāk, Robert. Esmu patiešām aizņemta, vai ne, Karmena? – viņa uzrunāja otru meiteni, kura drūmi pasmaidīja, palūkojoties uz mani. Ieraudzījusi, ka nesmaidu, arī meitenes sejas izteiksme kļuva nopietna. Viņa zināja, ko grasījos darīt.

- Medisona, man šķiet, ka Robertam tiešām ir kas svarīgs sakāms. Te jau nekas daudz nav palicis, es pati tikšu galā.

Izskatījās, ka māsa nebija apmierināta ar šādu iznākumu, tomēr, paraustījusi plecus, sekoja man dārzā. Vienīgā vieta, kur to varēju pateikt, bija pie Šarlotes kapa, lai gan nespēju šo vēlmi izskaidrot.

- Ko tu gribēji? – Viņa jautāja, kad nostājāmies zem ķiršu kokiem.

- Šodien biju slimnīcā. Gribēju apciemot mammu, - klusi sacīju, un šķita, ka māsa uzreiz saprata drūmās noskaņas manā balsī. Medisona piegāja man pavisam tuvu klāt un ļāva sevi apskaut, kas gadījās pavisam reti.

- Vai viņai vismaz nesāpēja? – Meitene, palūkojusies augšup, jautāja.

 

- Es nezinu, Medij. To es nezinu.