DEVĪTĀ NODAĻA
2020.gads
Karmena Brī Hemingveja
maijs.
Dažas nākamās dienas pagāja nemanot. Ar Medisonas palīdzību pārvietoju savas mantas uz vecāku guļamistabu, vairākus apģērbu gabalus atdodot meitenei, jo viņai bija tikai viens drēbju komplekts. Mums bija diezgan līdzīga ķermeņu uzbūve, lai gan Medisona bija par sešiem gadiem jaunāka.
Pēc četrām dienām jau bijām kārtīgi iekārtojuši māju, lai izdzīvotu šajā vājprātā. Sems sastādīja ēdienu sarakstu, kamēr Roberts pārbaudīja visas ierīces un kaut ko laboja savā mašīnā, bet mēs ar viņa māsu izrevidējām skapjus, lai arī puišiem atrastu citu apģērbu.
Piektajā maijā, kad Medisona vēl gulēja, un Sems kaut ko darīja bēniņos, pie manis virtuvē pienāca Roberts un jautāja:
- Es braukšu uz slimnīcu pie mammas. Vai vēlies piebiedroties? – Pagriezos pret puisi un paraustīju plecus.
- Kāpēc tu neaicini Medisonu? Domāju, viņa priecātos…
- Tas viņai būs vēl viens trieciens, - puisis klusi atbildēja, it kā mūs kāds varētu noklausīties. – Ja negribi, es braukšu viens. – Roberts jau taisījās iet prom, kad es viņu apturēju.
- Nē, pagaidi. Es braukšu ar tevi. Ja nu arī kāds no manas ģimenes ir slimnīcā, - skumji pasmaidīju un sekoju jaunietim. Krūtīs kaut kas iedūrās, un atkal atcerējos par sāpēm, kas mani pavadīja jau gandrīz nedēļu. Ārā kauca vējš, un bija sajūta, ka tūlīt līs, tāpēc savilku jaku ciešāk ap sevi. Iekāpuši mašīnā, braucām uz slimnīcu, visu ceļu klusēdami, nezināju īsti, ko teikt, kā uzsākt vieglu sarunu. Novietojis auto stāvvietā, Roberts izkāpa no pikapa, aicinādams arī mani. Skriešus iesteidzāmies ēkā, kur valdīja vēl lielāks haoss, nekā ārā.
Uz krāsainajiem krēsliem sēdēja dažāda vecuma cilvēki, medmāsiņas un ārsti skraidīja apkārt un sasaucās, vairākus ļaudis aizveda uz gultām pa gaiteni. Piegājām pie reģistrācijas letes, un es jautāju:
- Labdien. Mani vecāki un brālis ir pazuduši, es domāju, varbūt viņi ir slimnīcā? Hemingveji. Ēriks, Gabriela un Teodors Hemingveji. - Jaunā sieviete lika mirklīti uzgaidīt, un sāka šķirstīt milzīgu kladi. Tikai tagad apjēdzu, ka datori nestrādāja, tāpēc viņiem nācās visu pierakstīt ar roku.
- Nē, tādu slimnīcā nav. Aizejiet uz Evakuācijas operācijas štābu skolā, varbūt tur būs kādas ziņas, - viņa man uzsmaidīja un palūkojās uz puisi man blakus.
- Aptuveni pirms nedēļas uz slimnīcu atveda Veroniku Ostenu. Esmu viņas dēls un gribētu zināt, kā viņai iet. – Slimnīcas darbiniece atkal pāršķīra lapas kladē.
- Veronika Ostena, jūs sakāt? – Roberts pamāja ar galvu, cerīgi lūkodamies sievietē. Kad viņa pacēla galvu, uzreiz sapratu, ka ziņas nebūs labas. – Jā, divdesmit astotajā aprīlī uz pieņemšanas nodaļu tika nogādāta Veronika Ostena. Man ļoti žēl, bet… Viņa nomira naktī pirms operācijas. Mēs darījām, ko varējām… - Vairs neklausījos sievietē. Acu priekšā iestājās tumsa, un es satvēru Roberta plaukstu un saspiedu to, cik spēcīgi varēdama. Viņš bija zaudējis vēl vienu tuvinieku. Es vismaz par savējiem neko nezināju, un tas kaut kādā ziņā bija vieglāk, lai gan arī man Osteni bija ļoti dārgi. No sākuma labākā draudzene Šarlote, tagad viņu gādīgā, laipnā un draudzīgā mamma… Kas būs tālāk?
Puisis izrāvās no tvēriena un metās ārā durvīm, kuras kādreiz atvērās katra uz savu pusi, sajūtot kustību; tagad tās bija attaisītas līdz galam vaļā. Steidzos pakaļ Robertam uz mašīnu, un viņš jau bija ierāpies tajā. Kad apsēdos jaunietim blakus pasažieru pusē, Roberts aiz dusmām dauzīja stūri ar abām rokām un murmināja kaut ko līdzīgu „kāpēc, Kungs, kāpēc?”. Iekodu apakšlūpā un maigi pieskāros puiša rokai.
- Robert… - man aizlūza balss.
- Velns parāvis, Karmena! – viņš iekliedzās un palūkojās uz mani. Puiša vaigi bija sasarkuši un pār tiem tecēja asaru tērcītes. Viņš trīcēja un ik pa laikam izlauzās šņuksti. Nedomādama satvēru drauga seju rokās un ielūkojos viņam tieši acīs.
- Tev tagad ir jādomā par Medisonu, neaizmirsti to.
Viņš aizgriezās un sacīja: - Tur jau tā lieta, ka es domāju par Medisonu. Kā lai viņai pasaku, ka mamma… ka mammas vairs nav? – viņš lūdzoši ieskatījās man sejā. Papurināju galvu, nezinādama, ko atbildēt. – Tas viņu salauzīs, - puisis sāka raudāt vēl sparīgāk. Apskāvu Robertu, juzdama, kā viņa rokas apvijas man apkārt. Uzliku galvu draugam uz pleca, ļaudama sev raudāt. Protams, viņiem ar Medisonu tas bija milzīgs pārdzīvojums, bet arī es jutu sāpes par cilvēkiem, kas visu mūžu bija mani draugi. Tā kādu brīdi sēdējām klusēdami, klausoties vēja aukās. Varbūt pagāja piecas sekundes, varbūt piecas stundas, kad viņš atrāvās un noslaucīja seju ar jakas piedurknēm.
- Aizbrauksim uz fermu. Varbūt atradīsim tur kaut ko noderīgu, turklāt man mazliet jāizvēdina galva, pirms pateikt Medijai... – Piekrītoši pamāju, nezinādama, ko teikt. Visu ceļu līdz Ostenu fermai klusējām; centos izgudrot šai situācijai piemērotus vārdus, bet nekas nenāca prātā. Roberts apturēja mašīnu pie mājas, vai vismaz pie tā, kas bija no tās palicis. Tā vairs nebija skaistā Ostenu ģimenes mājvieta, kur tik bieži pavadīju laiku jau kopš bērnības. Tie bija visīstākie gruveši. Jumts iebrucis, tikai divas sienas atradās vertikāli. Robertam aizcirtās elpa.
- Kad devos prom, tā vēl kaut cik atgādināja māju, - viņš klusi sacīja, kaut gan apkārtnē neviena nebija. Šeit valdīja kapa klusums un miers, ja neņēma vērā gaudojošo vēju un lielās lietus lāses, kas sāka pilēt no debesīm. Devāmies gruvešu virzienā, kaut nezināju, vai šeit vēl bija saglabājies kaut kas lietojams. Lietus pieņēmās spēkā, drīz gāzdams kā no spaiņiem. Roberts satvēra manu kreisās rokas apakšdelmu, un skriešus metāmies meklēt patvērumu.
Nostājāmies zem nedrošajiem jumta pārpalikumiem, kaut jau bijām izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Palūkojos apkārt, meklēdama kaut nelielas pazīmes, kas atgādinātu par Ostenu omulīgo māju. Šī vieta drīzāk atgādināja izgāztuvi. Roberts apsēdās uz kāda atlūzuša dēļa, un es, mirkli šaubīdamās, piebiedrojos. Klusēdami lūkojāmies uz dārzu, kas ar katru mirkli arvien vairāk pārplūda.
- Šurp braukt bija liela kļūda, - puisis skaļi sacīja cauri lietum. Par spīti balss skaļumam, tajā bija jaušama skumju piegarša. – Mājas vēl vairāk atgādina par veco dzīvi… - Uzliku galvu puisim uz pleca un aizvēru acis. Sēdējām cieši viens otram blakus, gaidīdami, kad spēcīgais lietus mitēsies un varēsim braukt no šejienes prom. Uzvirmoja pārāk daudz atmiņu un man šķita, ka šī diena vairs nevarēja kļūt sliktāka.
Izrādījās, ka varēja gan.