OTRĀ NODAĻA
2020.gads
Roberts Djūks Ostens
aprīlis.
Kafijas automāts klusi rūca un pa radio skanēja džeza mūzika, kad ap desmitiem rītā ienācu nelielajā, taču pietiekami ietilpīgā virtuvē. Mamma stāvēja pie izlietnes, mizodama kartupeļus pusdienām un dungodama līdzi dziesmai; viņa tā darīja vienmēr. Pamanījusi mani, sieviete uzreiz izslējās, sejas izteiksme no izklaidīgas pārvērtās nopietnā, pat pārmetošā.
Biju vainīgs – tā visa ģimene lika man justies katru dienu. Bet nebija jau brīnums – pirms gada, kad visi vecāko klašu skolēni sūtīja pieteikumus koledžām, es pierunāju vecākus, ka paņemšu brīvu gadu, pastrādāšu, nopelnīšu naudu mācībām. Ritēja jau astotais mācību gada mēnesis, taču es joprojām nebiju atradis labu darba vietu, kura patiktu vai no kuras mani neizmestu jau pēc dažām nedēļām.
Šo mēnešu laikā biju mēģinājis strādāt gan kafejnīcā par oficiantu, gan lielveikalā par kasieri, gan auto salonā, pat mašīnu mazgātavā un ķīmiskajā tīrītavā… Tomēr nekur nepaliku ilgāk par četrām nedēļām, nebiju nopelnījis pietiekami naudas, lai to iekrātu.
Tieši tāpēc mani uzskatīja par ģimenes palaidni. Mēs bijām pieci bērni – divi vecākie brāļi – Krišs un Gvens -, es, mana par gadu jaunākā māsa Šarlote un vēl viena māsa – divpadsmit gadīgā Medisona -, taču es vienīgais vēl nezināju, ko vēlos, biju īsts slaists, vismaz tā brāļi par mani ņirgājās.
- Kur tad tēvs? – Vaicāju, atvēris ledusskapja durvis, lai sameklētu kaut ko brokastīm.
- Vispār jau sen aizbrauca uz kantori, - māte paziņoja. Par kantori saucām mūsu fermas pārvaldi – tā bija neliela ēka lauka tālākajā ziemeļu daļā un tur atradās vairāki darba kabineti, tai skaitā arī tēva vieta.
- Neviens mūsu ģimenē neguļ tik ilgi, kā tu, visiem ir darīšanas. - Viņa iedzēla. Dzirdot šos vārdus, mazliet sarāvos. Sāpīgi, tomēr patiesi.
- Mēs taču ar viņu sarunājām, ka no šodienas sākšu strādāt fermā… - murmināju, cepdams omleti. Vismaz gatavot šo mēnešu laikā biju iemācījies.
- Kas no tevis par strādnieku, - mamma iesmējās. Pabeigusi mizot kartupeļus, viņa apsēdās pie galda. – Labi, patiesībā viņš teica, ka šodien nevajadzēs, solīja lietu. Kaut arī dažreiz pasmejamies, tik un tā tevi mīlam, atceries to, Robert.
- Mammu… - iesāku, bet viņa mani apklusināja, paceldama labo plaukstu.
- Paklausies, Robert. Šī gada laikā mēs visi esam daudz tev pateikuši, tikai Šarlote vienmēr tevi aizstāvēja… Šarlote, mīļā meitene, viņa ir vissirsnīgākā visā ģimenē. – Jā, tā nu tas patiešām bija. Atsaucīga un izpalīdzīga, turklāt arī gudra. Lai cik dīvaini tas neliktos, ar viņu man bija vislabākās attiecības. Krišs bija septiņus gadus vecāks, jau precējies un divu bērnu tēvs, tāpēc bieži netikāmies, tikai tādos ģimenes saietos kā Pateicības diena vai Ziemassvētki. Gvens apņēmīgi mācījās universitātē tieslietu fakultātē un vienmēr uzvedās pret visiem kā pret maziem muļķīšiem; pat Medija jau zināja, ka mācīsies medicīnu un lūkojās uz mani ar nosodījumu.
- Paldies, mammu. Iešu paskatīties televīziju, - nomurmināju, ielikdams šķīvī omleti un paņemdams vairākas maizes šķēles. Iekārtojies viesistabā pie televizora, ieslēdzu kaut kādu kanālu, kur pašlaik rādīja pārraidi par automašīnām. Ļoti reti skatījos televīziju, vairāk aizrāvos ar videospēlēm. Dažreiz sanāca uzspēlēt kopā ar Šarloti, dažreiz ieradās arī labākais draugs Džims, tomēr šodien nāksies izklaidēties vienatnē.
Vecāki apgalvoja, ka vienmēr neesmu bijis tāds palaidnis. Viņi pat domājuši, ka karjerā lēkšu augstāk par brāļiem, un izmaiņas manā raksturā norakstīja uz pubertātes vecumu, kaut sen biju ticis tam pāri. Es gan neatceros, ka kādreiz būtu uzvedies tik atbildīgi. Drīzāk otrādi – jau no vidusskolas sākuma vēlējos patikt meitenēm un likties tas bīstamais, foršais puisis, kurš spēlē futbolu un katru piektdienu apmeklē ballītes. Ne jau kaut kādām parastām meitenēm, bet skaistai, gudrai un tikpat sirsnīgai kā Šarlote –viņas labākajai draudzenei Karmenai Brī Hemingvejai. Tieši gadā, kad iestājos vidusskolā, viņa sāka apciemot māsu vēl biežāk, dažreiz pat katru dienu. Viņas kopā pildīja mājasdarbus, Karmena palika uz vakariņām un uzkavējās ar mani un Šarloti viesistabā pie televizora līdz vēlai naktij, kad meitenes tēvs atbrauca viņai pakaļ.
Diemžēl pret mani meitene izturējās kā pret brāli. Man nebija cerību.
Izslēdzis televizoru, aiznesu traukus uz virtuvi.
- Vai nomazgāsi? – Vaicāju mammai. Viņa, neko neteikusi, pamāja, un tā bija zīme, ka varu doties prom. Izslēdzis jebkādas emocijas, izlēmu spēlēt un nogalināt pretiniekus. Diemžēl ilgi tas neturpinājās, jo vienā mirklī sajutu nenormālu triecienu un karstuma vilni. Es nokritu uz vecā, noplukušā viesistabas paklāja un, pirms zaudēju samaņu, dzirdēju sprakšķus un skaļu būkšķi.
Nezināju, cik ilgs laiks ir pagājis, kad atjēdzos, joprojām atrazdamies tumsā. Likās, ka esmu dzīvs aprakts. Gaiss bija karsts un spiedīgs, neko nespēju saskatīt. Tad plauksta pieskārās kaut kam mīkstam, un tikai pēc dažiem mirkļiem apjēdzu, ka tas ir dīvāns. Tas bija uzgāzies man virsū, kad kaut kas triecās pret māju. Kas vispār notika?! Vai biju zaudējis prātu vai vienkārši sapņoju? Būs jāspēlē mazāk videospēļu.
Sakopojis visus spēkus, kaut galva dūca un kājā triecās asas sāpes, piepacēlu dīvāna galu, lai kaut ko saskatītu. Gaisā jautās deguma smaka. Vai bijām uzsprāguši? Izrāpos no paslēptuves un, vairākas reizes mirkšķinādams, palūkojos apkārt. Īsts karalauks.
Skats, kas pavērās acu priekšā, bija maigākajā gadījumā biedējošs. Puse mājas bija norauta, pūta spēcīgs vējš un es lūkojos uz izpostīto dārzu, kur bērnībā tik bieži spēlējos ar brāļiem un māsām. Palūkojies apkārt, pamanīju, ka otrā stāva guļamistabu saturs atradās visapkārt. Vienīgi kāpnes joprojām bija vertikālā stāvoklī.
Nākamā doma, kas iešāvās prātā, bija viens vienīgs vārds: mamma. Man jāatrod mamma, jāpārliecinās, ka viņai nekas nekaiš… Pieslējos kājās un centos nepaklupt pāri daudzajām mantām un šķembām. Viesistaba, ja to vēl tā varēja nosaukt, izskatījās kā pēc sprādziena. Sperot soļus, kreisajā kājā dūrās asas sāpes, taču iekodu mēlē un turpināju ceļu uz virtuvi.
Eja bija aizsprostota ar skapja un citu mēbeļu atlūzām. Kaut kāds vājprāts.
- Mammu? – Pēc iespējas skaļāk vaicāju. – Mammu, vai tu mani dzirdi? Kas notika? – Zināju, ka izklausos kā izbijies bērns, tomēr tajā brīdī patiešām biju pamatīgi pārbijies ne tik ļoti par sevi, cik par mammu. Vairākas minūtes nedzirdēju ne skaņas, tāpēc izlēmu, ka jāiekļūst virtuvē. Izmisīgi centos stumt malā mēbeles, kas aizsprostoja ceļu, drudžaini domādams, kā vispār kaut kas tamlīdzīgs varēja notikt. Kā viss var būt vislabākajā kārtībā, bet tad vienā mirklī tu atjēdzies zem dīvāna savā bērnības mājā, ko tagad var nosaukt par graustu? Lai cik ļoti gribēju, nespēju atbildēt uz šo jautājumu.
- Mammu, vai tu tur esi? Atbildi man! – Dusmīgs iesaucos, sviezdams malā pusi no skapja. Biju atbrīvojis pietiekami daudz vietas, lai ielūkotos virtuvē.
To, ko ieraudzīju, neaizmirsīšu nekad mūžā.