PIEKTĀ NODAĻA
2020.gads
Karmena Brī Hemingveja
aprīlis.
- Šarlote, nē! – Tas laikam bija skaļākais kliedziens manā mūžā, jo skats, ko ieraudzīju, bija briesmīgs. Atskanēja griezīga skaņa, un meitene, kas vēl pirms mirkļa bija atradusies uz ietves, tagad lidoja žoga virzienā, jo kaut kāds idiots bija nenormālā ātrumā uzbraucis uz ietves un ietriecies tieši Šarlotē. Izrāvusies no Sema tvēriena, nolēcu pa lieveņa pakāpieniem un, cik ātri spēdama, metos draudzenes virzienā, jau tagad nespēdama valdīt asaras un sāpju kliedzienus, jo zināju, ka ar vienu zilumu šeit vis netiks cauri.
Šarlote gulēja pie paša žoga, izliekusies dīvainā leņķī. Acīmredzot viņa bija atsitusies ar galvu, jo gar vaigu tecēja tumša asiņu tērcīte.
Man jau bija vienalga, ka no debesīm gāza kā no spaiņiem. Pietupos un satvēru Šarlotes galvu, visu laiku murminādama, ka viss būs labi, lai gan pati tam kaut kā neticēju.
- Šarlote, Šarlote, lūdzu, mosties, - izmisīgi lūdzos. Man blakus uz ceļiem pietupās Sems un sāka pārbaudīt draudzenes sirdspukstus un pulsu. – Nu, kā ir? Saki, ka viss būs labi.
Pacēlis galvu, Sems ielūkojās man tieši acīs un pēc viņa nopietnā, sāpju pilnā skatiena uzreiz sapratu, ka labi nebūs.
- Karmena, man ļoti žēl… - viņš iesāka, bet es vairs nespēju sevi kontrolēt. Asaras aizmigloja skatienu, un pieliekusies skūpstīju Šarlotes asiņainos vaigus, cerēdama, ka tas draudzeni atgriezīs pie dzīvības. Protams, ka tas nedarbojās, nekas vairs nepalīdzēs un neizglābs meiteni no nāves ķetnām. Biju palikusi šajā murgā pavisam viena. Nezināju, kur bija mani vecāki un brālis, varbūt arī viņi jau bija miruši…
- Karmena, mums viņa jāienes mājā, - Sems kliedza cauri lietus troksnim. Tieši tajā brīdī mums klāt pavisam aizelsies piesteidzās Šarlotes vecākais brālis Roberts. Viņš bija sarkans un izmircis, un, ieraudzījis mani ar draudzeni rokās, ieelsās.
- Ak, Robert… - raudāju, spiezdama draudzene plaukstu locītavas.
- Iesim iekšā, - viņš mudināja, atrāvis mani no māsas un cieši apskaudams. Piespiedos puiša vēsajam ķermenim un centos saglabāt veselo saprātu, lai gan šajā situācijā to bija grūti izdarīt. Dažu stundu laikā bija sācies pasaules gals, pilsēta bija uz pusi iznīcināta, ģimene kaut kur pazudusi, un labākā draudzene mirusi. Kas notiks tālāk?
Pacēlis Šarloti no zemes, Sems gāja mums aiz muguras, cenzdamies nepaklupt. – Kur ir atslēgas? – Roberts man jautāja.
- Es… es… - sāku žagoties. Trīcošiem pirkstiem, izvilku no džinsu kabatas atslēgu un pasniedzu to puisim, kurš joprojām turēja mani savā tvērienā. Atvēris durvis, Roberts ieveda mani iekšā, un mums sekoja arī Sems ar nedzīvo Šarloti rokās. Aizcirtis ar kāju ārdurvis, viņš nolika draudzenes samirkušo, asiņaino ķermeni uz viesistabas dīvāna. Vēl pirms nedēļas es būtu kliegusi, ka tas taču tiks sabojāts, bet tagad… Viss materiālais šajā pasaulē bija zaudējis savu nozīmi; varbūt pēc dažām stundām pat šīs mājas un šīs pilsētas vairs nebūs, kas to lai zina.
Trīcot iesēdos dzīvojamās istabas atpūtas krēslā, un jau pēc mirkļa kāds man pasniedza glāzi ar ūdeni.
- Karmena, galvenais tagad ir nomierināties, - Roberts maigi sacīja. – Kur jūsu mājā ir palagi? Mums jāapsedz Šarlote. Viņa nevar šādi gulēt līdz bērēm. – Viņa vārdi izraisīja manī vēl vienu asaru vilni. Ar roku pamāju kāpņu virzienā, nespēdama izteikt to vārdos. Kad izdzēru ūdeni, nomurmināju kaut ko līdzīgu: „Pieliekamajā pie vecāku guļamistabas”, un puisis uzreiz devās augšā. Pa to laiku uz otra krēsla bija apsēdies Sems ar dzeltenu krūzi rokās. Cerēju, ka mēs vienkārši klusībā pasēdēsim, bet puisis uzreiz sāka runāt.
- Man ļoti žēl, ka tā notika. Jūs ar Šarloti bijāt ļoti tuvas, vai ne?
- Jā, labākās draudzenes jau kopš bērnudārza, - klusi atbildēju. – Es tiešām nesaprotu, kas viņai lika tur stāvēt… Un tā mašīna… - iešņukstējos. Noslaucījusi iesnas ar plaukstas virspusi, jo jau bija vienalga, palūkojos uz Semu, kurš skumji lūkojās manī. – Kāpēc tu vēl esi šeit? – Pēkšņi vaicāju.
- Vai vēlies, lai eju prom? – Viņš izskatījās mazliet pārsteigts. Apjēdzu, ka mans jautājums bija skanējis mazliet aizvainojoši, it kā es gribētu, lai puisis ātrāk pazūd no manas mājas. Vairs nesapratu savas emocijas. Sems Kraufords, puisis, kurš man tik ļoti patika, sēdēja manā dzīvojamā istabā vien dažus soļus tālāk, bet es viņam uzdevu tādus jautājumus.
- Nē, es tikai… - ātri centos izlabot radušos neveiklo situāciju, lai gan smadzenes vairs nedarbojās, kā nākas. – Vai tad tev nav ģimenes? Tev vajadzētu iet mājās…
- Es jau vairākus gadus dzīvoju viens. Mana mamma nomira pirms septiņiem gadiem, tēvs apprecējās ar sievieti, kura viņu izmanto naudas dēļ. Tiklīdz man palika sešpadsmit, savācu savas mantas un izvācos. Protams, tēvs palīdz ar naudu, tomēr… - likās, ka viņš aizsapņojās. – Tāpēc kāda starpība, kur pārciešu šo murgu, vai ne, Hemingveja?
- Tu vari palikt, cik ilgi vien vēlies, - laipni atbildēju. – Un nesauc mani tā. Es uzreiz atceros, kā tu Šarloti sauci par Ostenu un… - atkal iešņukstējos.
- Labi, labi, miers.
Tieši tajā brīdī pirmajā stāvā parādījās Roberts, nesdams vairākus palagus. Piecēlos, lai palīdzētu ar vienu no tiem apsegt Šarloti. Pat par spīti tam, ka nebiju ar viņas brāli pārāk tuva, piegāju viņam klāt un cieši apskāvu. Roberts bija draudzenes ģimenes loceklis, un man nez kāpēc šobrīd gribējās atrasties blakus viņas tuviniekiem. Roberts mani mierinoši turēja savās siltajās rokās, bet es pēc dažiem mirkļiem atrāvos, jo abi bijām izmirkuši līdz pēdējai vīlītei.
- Mums vajadzētu pārģērbties un tad izlemt, ko darīsim tālāk, - pēkšņi ierunājās Sems.
- Laba doma, - piekrītoši pamāju. – Iesim, es iedošu tēta mantas, jūs abi neaizskatāties daudz mazāki par viņu. – sacīju, un mēs devāmies augšā pa kāpnēm, atstādama Šarloti vienatnē. Nedomāju, ka viņu tagad tas uztrauca.
Sajūta, atrodoties vecāku guļamistabā ar diviem diezgan izskatīgiem puišiem, bija diezgan dīvaina, tomēr centos izturēties kā parasti. Atradusi skapī vairākus kreklus un džinsa bikses, pasniedzu tos puišiem, bet pati devos uz savu istabu. Tā izskatījās gluži tāpat kā no rīta, kad devos uz skolu, pat nenojauzdama, ka mana dzīve tā mainīsies. Ka nokritīs kaut kāds stulbs meteorīts, ka vecāki un brālis pazudīs, ka mana labākā draudzene Šarlote būs mirusi… Lai arī kā centos, nespēju par to nedomāt.
Uzvilkusi tumšus džinsus, pelēku t-krekliņu un jaku un sasējusi matus zirgastē, izgāju gaitenī, kur jau stāvēja Sems un Roberts.
- Es izskatos pēc klauna, - Sems pukstēja. Paskatījusies uz viņu, nespēju neiesmieties – tēta drēbes viņam bija pamatīgi par lielu -, savukārt Roberts izskatījās visai labi.
- Tā tagad nav pati lielākā problēma. Ejam, - nokomandēja Roberts, un mēs devāmies lejā pa kāpnēm. Skats, ko ieraudzījām, lika mums apstāties kā iemietiem. Dzīvojamā istabā pie dīvāna, uz kura gulēja Šarlotes mirušais ķermenis, uz ceļiem sēdēja Medisona un, glāstīdama māsas aukstos, nekustīgos vaigus, klusi raudāja.