PIRMĀ NODAĻA
2020.gads
Karmena Brī Hemingveja
aprīlis.
Mana dzīve mainījās vienā mirklī. Varētu teikt, ka toreiz patiešām likās – pagājušas nieka sekundes, smilšu pulkstenī aiztecēja vien daži graudiņi.
Toreiz vēl ne par ko neraizējos un nenojautu, ka dzīve pārvērtīsies līdz nepazīšanai, ka nekas nebūs kā agrāk. Es atrados skolā, rēķinādama matemātikas uzdevumus un ik pa brīdim sarunādamās un pasmiedamās ar labāko draudzeni Šarloti, apspriezdama piektdienas vakara plānus un cenzdamās pierunāt meiteni palikt pie manis pa nakti, mēs varētu pagatavot saldumu kalnu, istabā izveidot siltu alu un visu nakti skatīties filmas un runāt par puišiem, bet diemžēl liktenis nebija lēmis tam piepildīties – tieši mirklī, kad sačukstējāmies par simpātijām, klases telpā kā apdedzinājies iebrāzās Sems Kraufords.
Jutu, kā vaigi viegli pietvīkst, un pamanīju Šarlotes roku, kas ar zilu tintes pildspalvu jau bija uzrakstījusi manos pierakstos: Kā vilku piemin, tā vilks klāt. Meitene, pamanījusi manus sarkanos vaigus, ieķiķinājās, bet to, par laimi, neviens nemanīja, vismaz tā man likās.
- Kas noticis, mister Krauford? – Algebras skolotāja – pusmūža sieviete, lielām, apaļām brillēm ar bieziem stikliem un milzīgu degunu ar melnu dzimumzīmi virs augšlūpas -, vaicāja, izskatīdamās viegli izbrīnīta, kā jau ikviens no klātesošajiem.
- Misis… - Sems bija pavisam aizelsies. Tomēr viņš nepaspēja bilst tālāk, jo jau nākamajā mirklī jutu neizmērojamu karstuma un trieciena vilni. Nogāzos garšļaukus blakus Šarlotei un aizsedzu galvu ar rokām, juzdama, kā acīs sariešas asaras. Kas, pie velna, notiek?!
Kad karstums bija mazliet norimis, pacēlu galvu, lai palūkotos apkārt. Lielais logs bija izsists, un stikla graudiņi un lauskas mētājās apkārt, tie bija trāpījuši vairākiem skolēniem, bet neizskatījās, ka kāds būtu kritiski ievainots.
– Direktors paziņoja, ka ikvienam skolēnam jādodas uz sporta zāli! – Sems iesaucās no klases priekšas. - Pilsētas ziemeļos pusdienlaikā paredzēti vairāki meteorīti. Bet no dienvidrietumiem tuvojas tornado…
Un tad sākās īsts haoss.
Visi grāba un ķēra savas mantas, grūstījās un stūma cits citu uz durvīm kā tāds izbijušos zvēru bars, vairākas meitenes spiedza, bet man galvenais bija noturēties blakus Šarlotei. Pie klases izejas cieši saspiedu draudzenes plaukstu, lai viņu nepazaudētu, un jau pēc dažiem mirkļiem tiku aizrauta līdzi pūlim pa gaiteni, kur jau bija saskrējuši visu iespējamo vecumu bērni un skolotāji, ikviens centās apjēgt, kas notiek, mazākie skolēni raudāja un lūdza pēc mammas, daži drosmīgākie uzreiz izskrēja pa skolas durvīm un pazuda ielās, tomēr lielākais bars pa to laiku turpināja plūst uz sporta zāli, un tikai pēc dažiem mirkļiem, pacēlusi skatienu, apjēdzu, ka Sems Kraufords lūkojās tieši man sejā. Laikam izskatījos pagalam izbijusies (kaut nekliedzu un nespiedzu, pūlējos saglabāt skaidru prātu), jo puisis kaut kādā veidā atrada manu brīvo no Šarlotes plaukstu un mierinoši sacīja:
- Neuztraucies, valdība visu nokārtos.
Cerēju, ka viņam taisnība, kaut drīz vien nācās saprast, ka neviena, kaut diženākā valdība, nespēs tikt galā ar dabas izraisītām katastrofām. Ne tie kontrolēs tornado, ne paredzēs vai apturēs cunami vai aizsargās pilsētu no meteorītiem. Pēkšņi apjēdzu, ka no tā var paglābt tikai Dievs. Es nekad nebiju bijusi fanātiska kristiete, kaut jau kopš bērnības ar vecākiem katru svētdienu apmeklējām baznīcu, tomēr tajā brīdī nelikās, ka būtu cita cerība.
Tobrīd, cieši turot Sema un Šarlotes plaukstas, mēģināju nomierināties un ticēt puiša samtainajai balsij, skaistajiem vārdiem. Visi trīs, joprojām saspieduši rokas, atradām vietu sporta zālē un gaidījām, kamēr te sapulcēsies visi skolēni, lai direktors, kas stāvēja uz neliela paaugstinājuma, varētu paskaidrot, kas īsti notiek un kad varēsim doties mājās.
Zālē bija diezgan auksti, turklāt tikai tad apjēdzu, ka nepaņēmu no klases savu jaku. Mazliet trīcēju, tāpēc Šarlote, kas bija mazliet gudrāka un uzvilka džemperi, mani apskāva. Tikai pēc dažām sekundēm sapratu, ka Sems joprojām nav atlaidis manu plaukstu, taču baidījos uz viņu lūkoties, it kā tad visa maģija pazustu un kopā savijušies pirksti atraisītos paši no sevis. Nezināju, kāpēc viņš vispār bija mani mierinājis, kāpēc neizskrēja pie citiem skolasbiedriem, bet palika pie mums ar Šarloti. Apkārt taču bija tik daudz citu, izskatīgāku meiteņu, ar kurām viņš pavadīja daudz vairāk laika nekā ar mums. Godīgi sakot, ar mums viņš vispār nekad nebija runājis ilgāk par piecām minūtēm, kur nu vēl pavadījis laiku. Šķiet, tagad kaut kas bija mainījies, ja jau puisis uzturējās mūsu sabiedrībā un brīdī, kad varēja nozust, pat nepakustējās. Varbūt mēs vienkārši izskatījāmies pārāk bezspēcīgas un neaizsargātas. Nolēmu par to padomāt kādu citu, ne tik saspīlētu brīdi, un uz mirkli aizvēru acis – skriešana līdzi pūlim bija mani mazliet nogurdinājusi, turklāt iepriekšējā naktī gandrīz nebiju gulējusi, visu laiku prātodama par nejēdzīgām lietām.
Pēc vairākām minūtēm, kas likās kā stundas pilnvērtīga miega, kāds mani viegli papurināja un es atvēru acis. Tā bija tikai Šarlote, kas klusām nočukstēja:
- Un kāpēc viņš vēl tur tavu roku? – viņa ieķiķinājās, bet es tikai paraustīju plecus. Zināju, ka meitenei ir grūti, ka visu laiku uz viņas guļu, tāpēc pieslējos augstāk, beidzot uzdrošinādamās palūkoties uz Semu, kurš, par laimi, uz mani nemaz neskatījās.
Direktors noklepojās mikrofonā, kas radīja vienu no briesmīgākajām skaņām planētas vēsturē, pat briesmīgāka nekā ķīmijas skolotāja slavenais purkšķis, kas izspruka gandrīz katru stundu. Toties visi skolēni uzreiz pievērsa viņam uzmanību, lai gan atskanēja arī smieklu vētra.
- Labi, tātad mēs visi esam šeit atgādāti, jo pilsētā notiek kaut kas dīvains. Vēl nekad šajos Amerikas Savienoto Valstu rajonos nav novērota meteorītu krišana, tomēr pēc neilga laika tas notiks, iznīcinot lielas platības, apmēram divdesmit kilometrus no pilsētas ziemeļiem. – Ar acs kaktiņu pamanīju, ka Šarlote klusiņām šņukst. Viņas ģimenei piederēja ferma tieši tur. Cerēju, ka neviens no viņiem netiks ievainots vai ies bojā, meitene to vienkārši neizturētu. Izrāvu plaukstu no Sema ciešā tvēriena un ar abām rokām apskāvu draudzeni.
- Diemžēl meteorīti nav pats ļaunākais, jo tieši no dienvidrietumiem tuvojas tornado, kas arī varētu būt diezgan iznīcinošs. Par laimi, mēs atrodamies pilsētas austrumos un mūs tornado vēl nav sasniedzis, un tieši tāpēc ir nolemts, ka skolēniem visdrošāk palikt šeit. Jūsu vecākiem jau ir izziņots, tāpēc viņi ieradīsies, kad vien spēs, bet pagaidām saglabājiet vēsu prātu. Pēc dažiem mirkļiem katrs tiksiet norīkots kādam uzdevumam, lai no visām skolas telpām ievāktu nepieciešamākās lietas. Daļa skolēnu dosies uz otru zāli, jo šeit vienkārši nepietiks vietas.
Mūs ar Šarloti un vēl vairākas meitenes norīkoja doties uz skolas pagrabstāvu, kur atradās mājturības virtuves, lai atrastu visus nepieciešamākos traukus un ēdienu, ja tāds vēl ir palicis ledusskapjos.
- Es jūs gaidīšu šeit, - Sems paziņoja, un tas mani nez kāpēc mazliet nomierināja. Gandrīz iesmējos, apjēgdama: kur gan vēl tu varētu pazust? Savaldījos un neizdvesu ne skaņu.
Nezināju, kāpēc, bet mēs ar Šarloti visu laiku steidzāmies. Citas meitenes mājturības kabinetos apsprieda notiekošo, taču mēs gandrīz nerunājām. Zināju, ka draudzene ļoti pārdzīvo ģimenes dēļ, tāpēc centos neko nesarežģīt.
- Starp citu, - meitene beidzot ierunājās pati, kad jau devāmies atpakaļ uz sporta zāli, - nemaz nezināju, ka jūs ar Semu esat tik labi draugi, - viņa ķircināja.
- Tu taču zini, ka neesam! – Iesmējos, pūlēdamās nepakrist uz kāpnēm, nesdama lielu kasti ar kartupeļiem. – Patiešām nesaprotu, kādēļ viņš joprojām bija ar mums, - paraustīju plecus, un tā bija vistīrākā patiesība.
- Iepatikies, - Šarlote parādīja man mēli un, acīmredzot gribēdama pajokot, iedunkāja mani ribās, pat nepadomādama par sekām, jo jau nākamajā mirklī gāzos lejā uz cietās, aukstās betona grīdas, un kartupeļu kaste, kas pirms mirkļa atradās man rokās, aizlidoja pa gaisu.
Tieši tobrīd visas gaismas izdzisa.