SEPTĪTĀ NODAĻA
2020.gads
Karmena Brī Hemingveja
aprīlis.
Stāvēju virtuvē pie loga, uzmanīgi vērodama abus puišus tālākajā dārza galā zem ķiršu kokiem. Lietus vairs nelija, tomēr debesis bija kā pārklātas ar pelēku palagu, kas raisīja tikai skumjas. Turēju abās rokās zilu krūzi ar tēju, cerēdama, ka dzēriens dos siltumu, bet tas jau bija atdzisis.
- Zini, Šarlotes ciešanas bija diezgan īsas. – Aiz muguras atskanēja pazīstamā Medisonas balss.
- Tas gan nenozīmē, ka viņas nāve bija kaut kas labs, - mazliet dusmīgi atbildēju, nepagriezdamās pret tikko ienākušo meiteni.
- To es neteicu. Vienkārši tagad viņa uz to visu var tikai noskatīties. Es domāju, neciest šo vājprātu uz savas ādas, - Medisona klusi paskaidroja, it kā baidīdamās, ka mūs kāds sadzirdēs, lai gan mājā neviena cita nebija.
- Kā tev šķiet, viņa tiešām mūs vēro? – Pagriezos un uzlūkoju meiteni, atbalstīdamās ar muguru pret virtuves skapīti. Iemalkoju vēso tēju, nostalģiski atcerēdamās tās reizes, kad apciemoju Ostenu fermu un kopā ar visu viņu ģimeni baudīju visdažādākās tējas. Zināju, ka šādi laiki vairs neatkārtosies. Man pat nebija ne jausmas, vai vēl kāds, izņemot Robertu un Medisonu, bija izdzīvojis.
- Kā gan citādi? Mēs taču esam tuvinieki, - viņa pavisam nopietni atbildēja, lūkodamās man tieši sejā.
- Medisona, es dažreiz nesaprotu, no kurienes divpadsmitgadīgā bērnā ir tik daudz gudrības, - viegli pasmaidīju. Savam vecumam viņa bija patiešām pieaugusi.
- Man šķiet, ka mēs neviens vairs neesam bērns.
Par lielu brīnumu, nākamajā rītā, kad pamodos blakus Medisonai lielajā vecāku gultā, cauri mākoņiem spīdēja saule. Biju aizmigusi raudot, tāpēc tagad acīs miglojās un vaigi sūrstēja.
Bija trīsdesmitais aprīlis, Šarlotes bēru diena. Ilgāk vairs gaidīt nebija jēgas, neviens nezinājām, kas notiks pēc dažām stundām, varbūt pat nāksies pamest māju un bēgt.
Pieslējos sēdus un mazliet izstaipījos, cenzdamās nepamodināt Medisonu. Uzvilkusi vakardienas jaku, kas mētājās uz grīdas manā gultas pusē, uzvilku to uz pidžamas krekliņa un klusiem soļiem devos ārā no telpas, virzīdamās savas guļamistabas virzienā. Tur guļvietu bija ierīkojis Roberts, savukārt Sems iekārtojās brāļa istabā. Protams, nebiju necik lielā sajūsmā par to, ka mana gulta tagad piederēja puisim, bet gulēt uz dīvāna būtu ļoti neērti, tāpēc nācās piekāpties. No sākuma sirds teica, lai atdodu savu guļamistabu Semam, taču tad veselais saprāts ņēma virsroku, un es sapratu, ka nemaz tik labi viņu nepazīstu.
Pieklauvēju pie durvīm, nez kāpēc juzdamās gaužām neērti. Nezināju, cik pulkstenis un vai Roberts jau bija pamodies. Neviens neatbildēja, tāpēc atvēru durvis un tajā pašā mirklī ieskrēju puiša kailajās krūtīs ar degunu. Nosarkusi atlēcu nost, gandrīz sākdama kliegt no pārsteiguma.
- Es tieši nācu atvērt, - Roberts viegli pasmaidīja, atgriezdamies pie gultas, kur uz nakts skapīša bija viņa izžuvušais T-krekls. Puisis to pārvilka pār galvu, un tikai tad es iesoļoju istabā, joprojām nezinādama, ko teikt.
- Ceru, ka nepamodināju, - nomurmināju pirmo, kas ienāca prātā.
- Nē, es jau kādu laiku neguļu, - Roberts atmeta ar roku. Pat no savas vietas pie durvīm redzēju, ka viņš melo – puisis izskatījās gaužām samiegojies. – Medisona vēl guļ? – Viņš, it kā starp citu, jautāja.
- Jā, vismaz pirms piecām minūtēm vēl gulēja. Negribēju viņu modināt, - paraustīju plecus.
- Lai atpūšas. Zini, viņa tikai izliekas pieaugusi un stipra, bet es domāju, ka māsa joprojām ir bērns.
- Tad viņa ļoti labi prot izlikties, - viegli pasmaidīju, atvērdama skapi. Dažu stundu laikā, ko pavadīju Medisonas sabiedrībā, apjēdzu, ka pat es dažreiz biju bērnišķīgāka par viņu, taču Robertam to izlēmu neteikt. – Atvaino, es vēlējos pārģērbties, - Pagriezos pret puisi un ielūkojos viņam sejā. Roberts uzreiz pielēca kājās un steidzās uz durvju pusi.
- Jā, jā, protams, - viņš murmināja. Šī situācija nevarēja kļūt vēl neveiklāka.
Palikusi istabā viena pati, aplūkoju savu apģērbu. Šodienai vislabāk derēja kaut kas melns, tāpēc izvilku divas kleitas šajā krāsā. Viena bija ar īsām piedurknēm, un izskatījās, ka ārā bija diezgan vēss, tādēļ devu priekšroku otram variantam –kleitai ar garām mežģīņu piedurknēm. Ātri pārģērbusies un izķemmējusi matus, ar tušu un zīmuli iekrāsoju acis, kaut gan tas nebija nepieciešams.
Dodoties uz virtuvi, nolēmu, ka šodien jāpārvieto visas manas mantas uz vecāku guļamistabu, lai katru rītu nerastos neveikli momenti ar Robertu.
Pirmajā stāvā atkal smaržoja pēc omletes, taču zināju, ka tagad nevarēsim būt pārāk izvēlīgi. Arī Sems jau bija pamodies, viņš sēdēja pie galda un kaut ko malkoja no krūzes; Roberts stāvēja pie plīts un gatavoja brokastis. Apsēdos blakus puisim un palūkojos uz viņu.
- Zinu, ka nevajadzētu to teikt, bet tu šodien ļoti labi izskaties, - Sems man uzsmaidīja, un es atbildēju smaidam, mazliet nosarkdama. Vēl neviens puisis nebija man teicis, ka esmu skaista. Negaidīti viņš satvēra manu kreiso roku un cieši, mierinoši saspieda savā siltajā plaukstā. Uz brīdi šķita, ka tas bija vairāk nekā draudzīgs tvēriens, tomēr centos par to nedomāt, ne tagad.
- Brokastis gatavas, - Roberts mazliet dusmīgi sacīja, un es nevarēju saprast, no kurienes viņā radušās šīs emocijas. Piecēlos un, paņēmusi no viņa vienu šķīvi, atgriezos savā vietā.
- Paldies, ir ļoti garšīgi, vecais, - pēc dažām minūtēm sacīja Sems. Omlete bija patiešām brīnišķīga.
- Vienīgais, ko mans brālītis šo mēnešu laikā iemācījies darīt, - sarunā pēkšņi iesaistījās cita balss. Pacēlusi skatienu, pamanīju, ka virtuvē ienākusi Medisona.
- Beidz, - Roberts norūca.
- Tā taču ir taisnība, neliedzies, - Medisona iesmējās. Jau gandrīz gadu visa Ostenu ģimene, izņemot mīļo Šarloti, ņirgājās par Robertu, ka viņš neuzsāka mācības koledžā un nekur pārāk ilgi nemācījās, bet man tādos brīžos kļuva viņa žēl. Vienreiz draudzene atklāja noslēpumu: patiesībā Roberts izlēma pagaidām nekur nemācīties, jo saprata, cik sarežģīti būs viņa vecākiem apmaksāt puiša studijas. Tagad to zinājām tikai mēs divi, taču netaisījos to viņam atklāt – lai labāk domā, ka Šarlote aiznesa viņa noslēpumu sev līdzi kapā.
- Medisona, pēc brokastīm atradīsim tev kādus svārkus, ko teiksi? – Novirzīju sarunu uz citu tematu, lai Roberts nekļūtu vēl dusmīgāks, viņam jau tā bija grūti.
- Labi, kaut vai. – Meitene ielika šķīvī ceptās olas pārpalikumus un apsēdās man pretī pie galda. Pārējo brokastu laiku ēdām klusēdami.
Stāvēju dārzā pie kapavietas, cieši turēdama rokās ķiršu zarus, un vēroju, kā abi puiši aizber kapu, ar katru mirkli paslēpdami Šarlotes mierīgo ķermeni arvien dziļāk zem zemes.
Pār vaigiem lēni tecēja asaras, un galvā joprojām skanēja patīkamie, labie vārdi, ko ikviens izteicām improvizēto bēru sākumā.
- Es neesmu priesteris, tāpēc pat īsti nezinu, ko teikt, - Roberts sacīja, lūkodamies uz savu mirušo māsu, kura tikko bija nolaista bedrē un gulēja uz baltā palaga. – Ja nu vienīgi to, ka tagad Šarlote ir labākā vietā. Viņa bija ļoti labs cilvēks, vienmēr klausīja vecākus un bez atrunām palīdzēja mammai un citiem, kad to palūdza. Man ar viņu bija tuvas attiecības, un es vienmēr viņu mīlēšu, - Roberts klusi sacīja, notrausdams no vaiga lielu asaru. Viņš pieliecās un, paņēmis sauju zemes, iemeta to bedrē. – Vai vēlaties ko teikt? Karmena? – Puisis palūkojās uz mani.
- Šarlote bija mana labākā un arī vienīgā draudzene. Visu šo gadu laikā viņa ne reizi mani nenodeva, un es zināju, ka varu uz meiteni paļauties. Viņa vienmēr bija ļoti atsaucīga un atvērta, bet pats svarīgākais – prata aizstāvēt ne tikai sevi. Reiz piektajā klasē klases huligāni centās atņemt diezgan kautrīgam puikam viņa pusdienu sviestmaizi, un Šarlote viņus tā iebiedēja, ka tie negāja klāt nevienam klasesbiedram vēl četrus mēnešus, - pasmaidīju, atminēdamās draudzenes drošsirdību. Es nekad tā nespētu rīkoties. – Vēl mēs varējām runāt stundām ilgi pa telefonu, par ko vecāki mūs vienmēr sabāra, - skumji iesmējos, aizrīdamās ar asarām un kaklā sakāpušo kamolu.
- Es vienmēr atklāju Šarlotei savus noslēpumus, - turpināju. – Viņa zināja par mani visu, pat manas mīlas dzīves detaļas, - muļķīgi iesmējos. – Man jau nekādas romantikas nebija, pāris reižu aizgāju ar diezgan apnicīgiem puišiem uz skolas dejām, taču meitene vienmēr bija blakus, lai mani atbalstītu. Es viņu nekad neaizmirsīšu, - noriju siekalas un iemetu bedrē sauju mitrās melnzemes.
- Labi, tagad es, - Sems sacīja. – Lai arī Ostena bija diezgan kaitinoša, viņa nebija pelnījusi nomirt tik jauna.
Atgriezos realitātē un palūkojos apkārt. Draudzenes kaps jau bija aizrakts, un Roberts iesprauda galvgalī no platiem zariem izveidotu krustu. Medisona bija atradusi dārzā lielu, plakanu akmeni, uz kura ar citu akmeni uzrakstīja: „Šarlote Ostena. 2002.-2020.”. Skatoties uz šiem skaitļiem, man atkal gribējās raudāt. Viņa bija tik jauna. Iespraudu blakus improvizētajam kapakmenim ziedošos ķiršu zariņus, un ļāvu Semam atkal satvert manu plaukstu tāpat kā vakar skolā. Viņš to cieši saspieda, mierinādams mani.
- Iesim iekšā, Robertam un Medisonai jāpasēž ar māsu, - puisis iečukstēja man ausī, un es piekrītoši pamāju. Zināju, ka Šarlotes brālim un māsai šis bija smags brīdis. Iegājuši mājā, apsēdāmies virtuvē pie galda, nezinādami, ko darīt. Sems paņēma manu plaukstu savējā un viegli pasmaidīja.
- Karmena, es gribēju teikt…
- Jā? – Cerības pilnām acīm lūkojos pretī sēdošajā puisī. Jau vairākus gadus biju gaidījusi mirkli, kad Sems Kraufords atzīsies man mīlestībā. Vai tiešām tas varēja notikt tagad?
- Tu taču neiebildīsi, ja palikšu kopā ar jums? – Viņš jautāja. – Man tāpat nav, kur iet, es pat nevaru sazināties ar tēvu, nezinu, vai viņš vispār ir dzīvs…
- Protams, - nomurmināju, apjēgdama, ka Sems netaisījās pavēstīt par savām jūtām. Tieši tajā mirklī atskanēja klauvējiens pie ārdurvīm, un es kā apdedzinājusies pielēcu kājās, lai atvērtu.
Kad pavēru durvis, pamanīju savā priekšā aptuveni četrdesmit gadus vecu vīrieti armijas uniformā.
- Vai šī ir Hemingveju māja? – Kad mēmi pamāju, vīrietis turpināja izjautāšanu, kaut gan joprojām nesapratu, ko viņš te darīja. – Vai vecāki mājās?
- Nē, es nezinu, kur viņi ir, - godīgi atbildēju, saprazdama, ka nav jēgas melot. Varbūt karavīrs spēs mums kaut kā palīdzēt.
- Vai drīkstu ienākt? Vai esat mājās viena, jaunkundz? – Viņš nerimās bērt jautājumus.
- Sem, pasauc Robertu un Medisonu! – Pār plecu uzsaucu un tikai tad pavēru durvis, lai vīrietis varētu ienākt. Viņš uzreiz iekārtojās dzīvojamā istabā uz atpūtas krēsla, tāpēc apsēdos pretī uz dīvāna. Pēc dažām minūtēm mums piebiedrojās arī pārējie. Roberts ar Medisonu sēdēja man blakus, bet Sems – uz otra krēsla. Acīmredzot visi izskatījāmies izbijušies un neizpratnes pilni, tāpēc vīrietis iesmējās un iesāka sarunu:
- Mans vārds ir Frenks Darnels, un es esmu bijušais policists, tagad - Glābšanas operācijas darbinieks.
- Kas tā par operāciju? – Neļaudama vīrietim turpināt, iejaucās Medisona.
- Amerikas Savienoto Valstu valdība ir uzsākusi cilvēku evakuāciju no dienvidiem uz ziemeļiem pie Kanādas robežas, kur pašlaik ir visdrošāk. Pašlaik izvesti tiek tikai bērni līdz divpadsmit gadu vecumam un grūtnieces…
- Tad tagad beidzot ir sākusies kaut kāda darbība? – Roberts dusmīgi jautāja, nopietni vērdamies Darnelā. – Vakar, kad viss sākās, neviens nez kāpēc nezināja ne par kādiem meteorītiem.
- Es neesmu pilnvarots neko skaidrot civiliedzīvotājiem, bet varu pateikt tikai vienu – tika izlemts noklusēt par meteorītu, lai nesāktos panika un haoss.
- Vai jūs vispār spējat iedomāties, cik cilvēku nomira jūsu klusēšanas dēļ? – Roberts bija patiešām dusmīgs, un es viņam piekritu. Iespējams, ja mēs zinātu par meteorītu, Šarlote vēl būtu dzīva. Nojautu, ka arī pārējie domāja par to pašu.
- Man tiešām žēl, ja esat zaudējuši tuviniekus. Lai nu kā, neesmu šeit ieradies vienkārši papļāpāt. Man ir ziņas, ka šeit dzīvo Teodors Hemingvejs. – Tas bija mans mazais brālis. – Un esmu ieradies viņu evakuēt.
- Viņa šeit nav, - ātri atbildēju. – Vakar, kad atgriezos no skolas, māja bija tukša. Mani draugi var to apliecināt. Neesmu redzējusi ne viņu, ne vecākus kopš vakardienas rīta.
- Labi, tādā gadījumā atvainojiet, ka traucēju, - viņš jau piecēlās, lai ietu prom, taču tad kāds sacīja:
- Bet Medisonai arī ir divpadsmit.