TREŠĀ NODAĻA
2020.gads
Karmena Brī Hemingveja
aprīlis.
- Karmena? Kur tu esi? – Kaut kur tumsā skanēja Šarlotes uztrauktā balss.
- Tepat, ar kartupeli klēpī, muļķīte! – Iesaucos, cenzdamās pieslieties stāvus; tikai pēc dažiem mirkļiem apjēdzu, cik sāpīgs patiesībā bija kritiens no kāpnēm ar kartupeļu kasti rokās. Sataustījusi sienu, lēniem soļiem devos draudzenes balss virzienā, tad beidzot satvēru viņas plaukstu. – Mums jānokļūst līdz sporta zālei. – Paziņoju acīmredzamu faktu.
Par laimi, izkļuvušas no pagraba, varējām īpaši neuztraukties, jo pa lielajiem logiem no āra spraucās gaisma, kaut lietus dēļ apkārtne bija pelēka. Pavisam aizmirsusi par izmētātajiem kartupeļiem, sāku skriet, jo vajadzēja ātrāk nonākt pie pārējiem skolasbiedriem un skolotājiem. Šarlote man sekoja, visu laiku izskatīdamās ne pa jokam sabijusies un aizelsusies no skriešanas – viņa nekad nebija sportiska. Diemžēl es toreiz vēl neapjēdzu visa notiekošā nopietnību, bet draudzene laikam gan spēja iztēloties, kas sekos nākamajās dienās.
Kad atgriezāmies zālē, tur jau bija iekārtotas guļvietas – citiem bija guļammaisi, citiem nācās apmesties uz segas, ko nu skolā varēja atrast. Un pat brīnumaini, ka noliktavās bija kaut kas tamlīdzīgs.
- Elektrība ir pazudusi, - Sems sacīja, kad apsēdāmies viņam blakus uz segas.
- Nevar būt, - Šarlote īgni norūca, un domās par to priecājos, jo pati negribēju ar nievājošu toni aizvainot puisi par tik stulbu komentāru.
- Lieliski, Ostena. Un tieši mēs dosimies ārā, lai kādā veikalā sameklētu lukturus, - viņš pavisam nopietni paziņoja. Vienu mirkli gribēju iesmieties un protestēt, tomēr zināju, ka tam nav jēgas. Patiesībā jau es gribēju tikt ārā no šejienes – ieelpot lietus samitrināto gaisu, kaut viesuļvētras epicentrā, galvenais, lai tālāk no šejienes, tālāk no visiem kliedzošajiem un spiedzošajiem bērniem un skolotājiem, kas centās notiekošo kontrolēt, tomēr tajā pašā laikā radīja vēl lielāku haosu.
- Es piekrītu. Mums vajadzētu pasteigties, ja vēlamies atgriezties, pirms ārā iestājas pilnīga nakts, - biju apņēmības pilna. Neliels uztraukums jau kāpa kaklā, bet sēdēt ar rokām klēpī un neko nedarīt arī nebija variants. Varbūt ar šo rīcību es paglābšu visus no bada nāves.
Draudzene gan nebija tik sajūsmināta par ideju, tomēr beigu beigās piekrita, tāpēc jau pēc desmit minūtēm, pierunājuši sporta skolotāju mums sekot un katrs paņēmuši mugursomas, kur salikt atrastās mantas, devāmies ārā, nezinādami, kas mūs tur gaida.
Kopā ar Šarloti un Semu stāvēju kādas ēkas aizsegā, viegli drebinādamās aukstuma dēļ. Tikai tagad tā pa īstam nožēloju, ka neizskrēju uz skolas garderobi paņemt jaku – lietū un negaisā ādu durstīja simtiem ledainu adatiņu, turklāt arī mati kā negudri plīvoja neprātīgajā vējā, kādu vēl nebiju pieredzējusi visa sava mūža laikā. Kā gan kaut kas tamlīdzīgs bija iespējams visdrošākajā pilsētā uz Zemes virsmas?
Atradāmies zem nojumes, tāpēc baltie krusu graudiņi netika mums klāt, kaut nelikās, ka sarkanā auduma jumts varētu paglābt mūs no sala, no mitruma, no iznīcības, galu galā.
Kailo ādu klāja zosāda, kāju pirksti jau sen likās nejūtīgi, tomēr centos par to nedomāt un koncentrēties uz apkārt valdošo haosu – izbiedētajiem, kliedzošajiem cilvēkiem, kas centās paglābties kur kurš, un mašīnām, kas, šķita, tūlīt, tūlīt radīs sastrēgumu.
Vēl pirms stundas bija spīdējusi saule.
- Ja tas ir kāds joks, Krauford, tad ļoti stulbs, - sūkstījās Šarlote, lēkādama no vienas kājas uz otru – vai nu aukstuma vai dabisko vajadzību dēļ. Viņai vismaz bija džemperis.
- Neesi muļķe, Ostena. Diez kā es varētu kontrolēt laika apstākļus, ko? – Mirkli likās, ka Sems ir dusmīgs, bet tikai mirkli. Viņš jutās tikpat izbiedēts un uztraucies kā mēs, un kāda gan starpība, ka viņš bija puisis? Arī vīrieši dažreiz raud.
- Ak, kungs, Karmena, tu taču tūlīt pārvērtīsies ledus klucī! – Šarlote iekliedzās, gandrīz pārplēsdama man bungādiņu, taču zināju, ka draudzene to dara, lai es šajā skaļumā dzirdētu viņas vārdus. Novilkusi džemperi, meitene to pasniedza, un ar lielāko prieku pieņēmu adīto apģērba gabalu. Tas bija tik silts un mīksts un smaržoja pēc Šarlotes saldās dušas želejas.
- Nāciet, meitenes, mums jāiet. Ir ļoti bīstami atrasties vienā vietā, - Sems komandēja. Nezināju, kur viņš to iemācījies, bet piekrītoši pamāju.
- Atradies te boss! – Šarlote norūca, tomēr sekoja. Pāri peļķēm, starp mašīnām un cilvēkiem nonācām otrā ielas pusē, un visu laiku meklējām kādu veikalu, kur varētu iegūt nepieciešamās mantas. Ja godīgi, es vairs neticēju, ka atgriezīsimies skolā, un kāda gan no tā jēga? Lielāko daļu skolēnu vecāki jau būs savākuši, arī mums vajadzēja nokļūt mājās, lai pārliecinātos, ka ģimenēm nekas nedraud.
Pēc dažām minūtēm Sems atkal apstājās, bijām tikuši līdz lielveikalam, kur pulcējās daudz cilvēku, visi panikas pārņemti. Jutos pavisam aizelsusies, šķita, ka sirds tūlīt izleks pa muti ārā. Atbalstījos ar plaukstām pret ceļgaliem. Par laimi, kājas vairs nelīdzinājās apsaldētiem ledus gabaliem, jo bijām mazliet iesildījušies skrienot, kaut arī par maratonu to nu gan nenosauksi.
- Man jātiek mājās, - paziņoju, kad biju mazliet nomierinājusies. – Un jums arī.
- Karmenai taisnība. Viņi jau negaida mūs atpakaļ skolā, taču vecāki noteikti uztraucas. Un es nezinu, kas noticis ar manējiem… - Šarlotes balss aizlūza. Piegāju meitenei pavisam tuvu, lai viņu apskautu.
- Labi. Aizvedīšu jūs mājās un tad pats došos pie sevis, - Sems viegli pasmaidīja. Joprojām nebiju apjēgusi, kādēļ puisis ar mums sapinies, kādēļ nelika pašām atrast ceļu un nedevās savās darīšanās. Vai tad viņam nebija brāļu un māsu, draugu, par ko uztraukties vairāk nekā par mums?
Līdz manai mājai nebija tālu jāiet. Dzīvoju pavisam tuvu skolai – īstenībā tās bija tikai pāris minūtes gājienā no lielveikala. Iela, kurā atradās ģimenes māja, bija plata, abās pusēs atradās tādas pašas vienstāvu vai divstāvu ēkas, un katru dienu šeit bija patiešām kluss, kaut rajons atradās netālu no pilsētas centra. Bet ne šodien. Šodien abos virzienos ripoja desmitiem mašīnu, uzmanīdamās no sadursmēm, jo asfalts bija izmircis. Krusa bija mitējusies, tagad tās vietu ieņēma lietus, un likās, ka drīz vien sastāvēšu no viena vienīga ūdens – tik piemirkusi jutos. Nolēmu iekāpt karstā vannā, uzvārīt kafiju un saritināties zem segas, tiklīdz nonākšu iekštelpās.
Diemžēl liktenis nebija lēmis tam notikt.