deviņi

~ Tagad ~

Nākamajā rītā pamodos, un tas vien ir labi. Neesmu pārliecināta, pa kuru laiku izlēmu tomēr padoties miegam, kurā momentā atradu īpaši kuplu un zemu koku, zem kura zariem atlaisties, taču tur arī atjēdzos.

Kad atveru acis, rodas sajūta, it kā es būtu vairākas diennaktis nomodā (kas ir patiesība) vai arī visu nakti dzērusi un pēc tam gulējusi vien pāris stundiņas. Ķermenis no skriešanas un krišanas, un savainojumiem sāp kā pats nelabais, kad tieku bakstīta ar elles trijžuburi. Ļauju sev aptaustīt seju un acumirklī uzduros kartupeļveidīgam izaugumam uz žokļa, kas norāda, ka seja joprojām ir sapampusi. Pie katra pieskāriena tas sāp, un nevaru vien beigt domāt par pilnu ledus maisiņu, ko pieturēt pie savainojuma. Par spīti tam, diena ir neparasti karsta, it kā māte daba skatītos nopakaļ un smietos par to, cik ļoti lielas problēmas sagādā pastaiga mežā. Ledus, ledus, ledus. Pat tas, kā Tomass reizēm mani iegāza kupenā un neļāva piecelties, iekams nebiju mutiski parakstījusi kādu vergu cienīgu līgumu, šķita daudz skaistāk nekā just lipīgus un verdošus sviedrus līstam pāri skaustam. Ļautu viņam mani pagrūst vairākkārtīgi, lai tikai spētu atvēsināties.

Kad pieceļos kājās, vajag vairākas minūtes, pirms spēju doties tālāk, kaut no tā nav nekāda jēga, jo nezinu, kur atrodos un kur ir tuvākā pilsēta vai vismaz ciemats. Sameklēju matu gumiju bikšu kabatā un sasienu šķipsnas kopā, tādējādi neļaujot kaklam tik traki svīst, un tas kādu laiku palīdz.

Kur lai es eju?

Mirkli stāvu uz vietas, izbaudot saules maigos starus, lēkājam pāri ādai, un lūkojos apkārt. Mežs, mežs, mežs, kalns, koki, krūmi, pāris putni. Nekā vairāk. Visloģiskākā doma, ko spēju realizēt, ir doties atpakaļ no kurienes ierados, jo nevarēja būt, ka vairākas dienas klīdu cauri mežam. Tur vajadzēja būt sākuma punktam, vietai, no kurienes atsāku ceļu. Cenšos nedomāt, ka, iespējams, no pilsētas arī bēgu, par to uztraukšos vēlāk, tāpēc nosveros par labu tieši dienvidu virzienam (kā sapratu pēc saules gājuma un sūnām uz priežu mizām).

Iet nav nemaz tik grūti, kā domāju, jo ar katru soli smeldzoņu jūtu arvien mazāk. Tomēr ar laiku šī ideja – doties, no kurienes nācu – liekas arvien bezjēdzīgāka, jo slāpes un izsalkums spēcīgi rāda savu. Protams, iet pēc savas gandrīz nederīgās somas nav nekāds prāta darbs, tomēr ceļot cauri mežam pilnīgi nezināmā virzienā liekas vēl neprātīgāk. Agri vai vēlu pienāks nakts. Uzreiz iedomājos par Tomasa jaku, tās silto vilnas klājumu iekšpusē un kapuci, kas aizsargā no lietus. Kad šo jaku mamma uzdāvināja brāļa piecpadsmitajā dzimšanas dienā, Tomass ar to ķēra piemājas kaķēnus, līdz es izlēmu apģērba gabalu nobēdzināt, zinot, ka viņš tāpat to neizmantos.

Un tagad tā ir mana jaka. Vismaz bija.

Cauri plānajam krekliņam sūcas sviedri. Par laimi brūce uz vēdera liekas kaut cik apdzijusi, tāpēc par to uztraucos vismazāk, kaut pie katras kustības jūtu tās esamību. Gan jau paspēšu nokļūt līdz kādai apdzīvotai vietai, pirms būs pavisam slikti, jo pilsēta nevarēja būt tik tālu. Saule ļoti lēni virzās rietumu virzienā, tāpēc varu nojaust, ka šobrīd ir vasara vai vēls pavasaris. Varbūt jūnijs. Varbūt šodien ir mana dzimšanas diena?

Ja tā, daudz laimes, Laura, savā astoņpadsmitajā...

Apstājos kā iemieta, un saprotu, ka nemaz nezinu, cik šobrīd esmu veca. Varbūt šodien – rīt, parīt, aizvakar, pirms nedēļas – ir mana deviņpadsmitā dzimšanas diena? Divdesmitā? Nudien nejūtos pieaugusi, neliekas, ka kaut kas būtu mainījies vispār.

Daudz laimes, Laura.

Pēc laika sāk līt, un tas tiešām ir pēdējais piliens manā „veidi, kā izbojāt dienu” sarakstā. Nikni stampāju uz priekšu, pēc tam ar laiku paātrinot soli līdz pat skrējienam. Pilieni bango pret manu ķermeni kā sīkas metāla bumbiņas, ko kāds met no pāris metru attāluma, un tas padara ādu manāmi jēlu jau pēc desmit minūtēm. Vajag turpināt skriet, tomēr to nevaru, jo līvenis velk izdragāto ķermeni pie zemes, tāpēc drīz vien palienu zem kāda vientuļa koka un, apķērusi ceļus, piespiežu zodu pie kājām. Man apkārt krājas manāmas peļķes, viss slīkst dubļos un ūdenī, un tikai pēc kāda laika saprotu, ka varu dzert lietus ūdeni.

Tādā gadījumā vismaz nenomiršu no slāpēm.

Pieceļos kājās un drebošiem stilbiem aizeju līdz tuvākajam krūmam, cerot, ka lapas būs pietiekami lielas, lai varētu sakrāt kādu daudzumu šķidruma. Nokrītu uz ceļiem un kāri nolaizu tuvākās lapas – tās pret mēli ir asas un rūgtas, tomēr tas neliedz turpināt izbaudīt lāses kā narkomānam narkotikas. Lietusgāze turpina skaldīt muguru; tas savā ziņā ir pat atsvaidzinoši, jo ik tērcīte aizskalo netīrumus un sviedru kārtiņu no ādas, un es beidzot jūtos svaiga. Cik nu varu būt.

Beidzot slāpes ir kaut cik remdētas, tāpēc uzslienos uz želejai līdzīgām kājām un turpinu iet. Vakars pienāk ātrāk nekā domāju, bet lietus kā nerimstas, tā nerimstas.

- Ei, celies, viss būs labi. – Pak-pak-pak. – Tu mani dzirdi? Lūdzu, atsaucies! – Soļi.

- Viņa ir atslēgusies, šaubos, ka pamodīsies.

Jūtu siltu roku pie sava vaiga, un manī rodas iekšēja tieksme atrauties, tomēr tas neizdodas. Jūtos kā paralizēta, un neesmu nemaz pārliecināta, vai uztveru ko vairāk kā tikai skaņas.

- Beilij. – Tā pati roka paceļ manu zodu, un es nepretojos. – Beilij, vai tu mani dzirdi?

- Sasodīts... – Tikai pēc brīža saprotu, ka atpazīstu balsis. Tie paši puiši, no kuriem bēgu, tie paši, kuru dēļ te gulēju – smirdošā ūdens un dubļu lāmā, ar milzīgo uzpampumu un lūpu kaktiņu skaramies zemei. Nespēju pat reaģēt, kad jaunākais puika – nav ne jausmas, kā viņus atšķiru - ietriec savu plaukstu tieši pa vaigu. Āda smeldz, un es beidzot spēju atvērt acis.

- Idiots, nopietni! – tetovētais jauneklis pagrūž biedru nost, un viņš streipuļodams noveļas uz zemes. Dzirdu skaļas lamas nākam no viņa mutes. Vecākais atkal pievēršas man, un es acumirklī aizveru plakstiņus, cerot, ka viņi dosies prom, pat, ja tas nozīmētu, ka padotos miegam un nekad vairs nepamostos. – Beilija, tevi taču tā sauc, vai ne?

Viņš noteikti redzēja manu pasi. Tas ir vienīgais izskaidrojums. Es, sakodusi zobus, turpinu klusēt.

- Viņa jau ir pie atskaitāmajiem, Evan, nopietni. Vai tu neredzēji strutas, brūces? Un kā ar apsaldējumiem?

Tātad man viss ķermenis ir nejūtīgs tieši šī iemesla dēļ. Vai vienīgais, ko spēju, ir klausīties un pavērt plakstiņus? Vai es nekad vairs nespēšu staigāt?

Evans – noprotu, ka tas ir tetovētais puisis – paslidina savas rokas zem mana gandrīz nejūtīgā auguma un paceļ no zemes, tagad turot kā zīdaini. Tā arī jūtos – nevarīga, vāja un ar pretīgu sajūtu kuņģī, kas ir gaužām neloģiski, jo pēdējo reizi ēdu pirms vairāk nekā diennakts. Jūtu viņa rokas skaramies mugurai tik maigi, ka pat uz mirkli aizmirstu, ka tiku turēta ieslodzījumā bez savas piekrišanas, kur mani baroja tikai ar nieka sviestmaizēm un glāzi ūdens, kur pat netika nodrošināta pienācīga guļvieta.

Tomēr šis pieskāriens, ar kādu tetovētais puisis mani turēja, pat ļoti atgādināja Markusu. Tā, it kā es tagad atrastos savās mājās un puisis būtu ieradies ciemos. Tie pirksti – silti un maigi -, tā elpa aiz auss, smarža, kas tik ļoti atgādināja  piparmētras.

Ar šo domu atkal ieslīdu nemaņā, un šoreiz īsti nezinu, cik ilgu laiku tādā stāvoklī pavadīšu.

Kad atjēdzos, guļu tajā pašā istabā, kur iepriekš, un šoreiz esmu rūpīgi ietīta segās, it kā es būtu ciemiņš nevis cietumnieks. Liekas, ka nekad agrāk neesmu tik labi izgulējusies, varbūt ir pagājusi nedēļa kopš neveiksmīga bēgšanas plāna, varbūt vairāk, jo nekas nesāp, nekas nesmeldz un nekož kā ar citronskābi apliets. Turklāt jūtu ikkatru nervu šunu kontrolējam ķermeni, tāpēc pavisam mierīgi spēju atvērt acis un izstaipīties, pavisam piemirsusi, ka kāds varētu kustību pamanīt.

Uzreiz izdzirdu kādu pieceļamies un izsteidzamies ārpus šīs telpas un nepaspēju pat ieraudzīt, kurš tas ir. Liegi pieslienos sēdus, jūtot ik kauliņu nokrakšķamies, un tajā momentā brūce vēderā sāk nelabā balsī kliegt, lai atkal apguļos, citādi tas nebeigsies labi. Cauri nelielajam caurumam sienā plūst maigi saules stari, un tas ziņo, ka atkal ir pienākusi diena.

Nekas nav mainījies. Tā pati pustukšā telpa un vientuļās sienas, kas prasīt prasās pēc jauna krāsojuma, tā pati kailā grīda – tā noteikti čīkstētu, ja izlemtu izkāpt no guļvietas. Nepaspēju realizēt domu, kad izdzirdu iespiedzamies kāpnes, un pēc mirkļa atkal paveras pusvirus atstātās durvis un manī lūkojas tas pats jauneklis, kurš te, visticamāk, mani atnesa. Ja vien saprāts pareizi atminas. Viņš stāvot izskatās garāks nekā atmiņās, tomēr šoreiz viņa acis neliekas tik skarbas un tumšas, it kā saules gaisma ar tumšajām ēnām spēlētu kādu rotaļu, tādējādi padarot seju maigāku. Viņš ir sakniebis lūpas ciešā līnijā.

Tikai, kad atkal esmu strauji aplūkojusi Evanu, ieraugu viņam pie sāna to pašu jauno meiteni, kurai izbēgšanas brīdī, iespējams, salauzu degunu, un to arī norāda tumšmates uzlīmētie apsēji uz smalkās sejas.

- Tu būtu gājusi bojā, tu taču to saproti, vai ne? – tas ir pirmais, ko pasaka jauneklis, un arī šoreiz kā pašā pirmajā tikšanās reizē viņa balss ir asa kā nazis, kas vēlas pāršķelt rīkli. Jūtu baiļu pilnas tirpas caurstrāvojam augumu, tāpēc izlemju labāk turpināt klusēt, jau atkal cerot, ka viņš vienkārši atstās mani vienu. Varbūt nākamajā reizē spēšu aizlavīties no mājas, pa ceļam paķerot līdzi savu somu. Protams, ja vien zinātu, kur tā atrodas. Priekšnamā? Virtuvē? Kādā no padsmit istabām?

Aptuveni četrpadsmit gadus vecā meitene pagriežas un pazūd no skata, tagad atstājot vien mani un puisi. Viņš joprojām stāv durvju ailē un gaida, kad ko teikšu.

- Kāda tev daļa, kas notiek ar mani? – Tikai, kad Evans sakrusto rokas uz krūtīm, saprotu, ka tikko sacītais ir nācis no manas un tikai manas mutes.

- Nevar būt, viņa runā, - viņš, savilcis uzacis uz augšu pārsteigtā sejas izteiksmē, saka. – Un tev ir taisnība, es varēju atstāt tevi pūstam kalna pakājē, tomēr šādā pasaulē, kāda tā ir tagad, dzīvības ir pēc iespējas vairāk jāsaudzē. Ēd, - puisis norāda uz galdiņu man blakus, un tikai tagad pamanu, ka uz tā ir noliktas paprāvas brokastis, kas uzreiz liek kuņģim sažņaugties – pat nesaprotu, vai no izsalkuma, vai pretīguma.

Jau vēlos pateikt paldies (vismaz badā viņi mani laikam nemērdēs), taču, paceļot acis no ēdiena, atklāju, ka puisis ir aizgājis un durvis, joprojām puspavērtas, stāv pilnīgi tukšas. Es tagad pavisam mierīgi varētu doties prom, ja vien ārdurvis būtu vaļā, bet izlemju to vēl nedarīt, sākumā piepildot kuņģi ar pēdējā laikā vissātīgākajām brokastīm, ko esmu ēdusi.

Neviens vairāk neatgriežas.

/ Sintija