deviņpadsmit

~ Tagad ~

Man tika ierādīta guļamistaba otrajā stāvā, un, kā izrādījās, agrāk to dalīju ar Bleiku.

- Viņš tagad gulēs apakšstāvā, tāpēc vari neuztraukties, - Džeina skaidroja, atvērusi rūpīgi lakotās durvis ar iegrebtu vārdu „Lī”. Laikam kādreiz šī istaba ir piederējusi citam, līdz ierados es. Telpa ir maza, tajā var ietilpt tikai nežēlīgi čīkstoša vienguļamā gulta, šaurs galds un vecmodīgs skapis ar jau iekārtām drēbēm, kas, kā noprotu, pieder man (un arī Bleikam, visticamāk). Zemi klāj ass smaragdzaļš paklājs, pa kuru visērtāk ir staigāt ar apaviem, bet es jau vairākas dienas to daru plikām kājām. Droši vien laika gaitā esmu norūdījusi ādu pietiekami, lai par diskomfortu neraizētos.

- Mums ir viens dators uz visiem, tāpēc, ja vajag, to var atrast viesistabā, - Džeina vēl piemetināja pirms devās ārā, aiz sevis aizverot durvis tik klusu, cik iespējams.

Kopš tās dienas neviens mani nav traucējis un datoru arī vēl neesmu izmantojusi. Tā kā neliekas, ka vispār kāds manītu manu klātbūtni.

Lai gan zinu, ka ir karš un tagad pasaulei vajadzētu iet pa pieskari, savā istabā to nevaru manīt. Viss liekas tikpat mierīgs, cik parasti. Zinu, ka šajā mazpilsētā esošie skolēni dodas mācīties, visi strādā un tādējādi pelna iespēju te palikt, jo, kā teica Džeina, te dzīvo vien tie, kuri to var atļauties. Apkārtni jož mūris, uz kura nepārtraukti sargposteņos tup cilvēki ar pielādētiem ieročiem, tomēr neliekas, ka kāds no rebeliem mums šo dienu laikā būtu uzbrucis; vismaz līdz manām ausīm šādas ziņas nebūt nav pienākušas.

Visiem ir sava vieta un katrs dara darbu, ko ierādīja katra bloka virsvadītājs. Šobrīd man nekas nav teikts, bet zinu – drīz arī man būs jāpiepūlas, lai dzīvotu septītajā blokā. Citādi – ceļš ārpusē mani jau sauca.

Guļot uz gultas, no kuras matrača atsperes nepārtraukti duras ribās, dzirdu pašpārliecinātu klauvējienu. Uzreiz pieraujos sēdus. Tagad nevajadzētu būt pusdienām, tā vismaz saka sienas pulkstenis, ritot savu vienmuļo gaitu. Katru dienu ap divpadsmitiem mani sauc ārā no šauruma, lai kopā ar pārējiem ieturētu maltīti pie milzīgā galda virtuvē. Tagad varu visus atpazīt pēc sejām, bet ar vārdiem joprojām ir liela problēma, tāpēc ne reizi nevienu nesaucu vārdos. Noprotu, ka citi apjēdz - es izvairos no uzrunas, bet neviens vēl nav man aizrādījis šī iemesla dēļ.

- Kas tur? – jautāju un pieceļos kājās, paralēli tam saņemot matus ciešā astē uz pakauša.

- Es, Bleiks.

Viņš ir viens no cilvēkiem, kas cenšas no manis neizvairīties. Kā esmu pamanījusi, visi pārējie saprot, ka neesmu tā pati Beilija, ko viņi pazina, tāpēc, ja kaut ko palūdzu padot, viņi to dara klusējot. Dažreiz pasaka „lūdzu” vai „uzmanīgi, var nopilēt”. Savukārt Bleiks un Džeina vienmēr uzdod jautājumus. Zinu, ka viņi mēģina būt laipni, Džeina to dara no sirds, jo viņa bija no tām, kas izprata Beilijas problēmas. Bleiks toties grib atrast manī kādu kripatu Beilijas, ko viņš zināja. Vēl neesmu izpratusi, vai viņam tas izdodas.

Atveru durvis un sastopos ar puiša mūždien domīgo seju. Katru reizi, kad to ieraugu, rodas jautājums, vai tikai Bleiks nav kāds attāls brālēns no Markusa puses, un tad sāku domāt par to, kur draugs ir, un iegrimstu skumju pilnā upē. Tāpēc vienmēr ir labāk būt istabā un ignorēt jebko, kas notiek pasaulē. Arī Bleiku.

- Džeina man pateica, lai beidzot aizvedu tevi ekskursijā pa pilsētu, - puisis nober, un es saprotu, ka viņš nav sajūsmā par uzlikto pienākumu, bet nesaku neko pretim. Bleiks, atglaudis matus, pasniedz jaku, un pirmo reizi, kopš ierašanās, dodos ārā.

Kā jau saprotams, viss šķiet mainījies, jo šī ir pirmā reize, kad redzu mazpilsētu dienas gaismā. Kamēr atrados savā istabā, nekad nesanāca un nebija vēlmes lūkoties pa logu un ārā iet arī neuzdrošinājos, tāpēc, kad pirmo reizi palūkojos uz nelielajām ēkām, kas kā kastes stāv atspiedušās viena pret otru, iedomājos par brīvdienām laukos. Man gan reti sanāca tur braukt, jo vecvecāki dzīvoja pilsētā. Tikai vienreiz sanāca apciemot Nikolas radiniekus un tas nudien nebeidzās labi, tāpēc arī neesmu pametusi mājas. Līdz šim brīdim.

Ēkas, gaišas un kantainas, kā mūris aug gar ielas malām. Lielākā daļa logu izskatās drūmi un pamesti, tomēr dažos var manīt iemītniekus – bērnus, ziņkārīgi lūkojamies, pieaugušos, piesardzīgi aizverot noputējušos aizkarus. Uz ielas neviena nav, izņemot mani un Bleiku, un tas atstāj manāmas tirpas pāri visam mugurkaulam. Kreisajā pusē ir izeja, un tikai tagad saskatu, ka tur atrodas aptuveni trīs metru augsts betona mūris, uz kura tup desmit ieročiem apklātu vīriešu un divas manāmi iedegušas sievietes bruņu vestēs. Abas pētošu skatienu lūkojas tālienē, stingrā tvērienā satvērušas šautenes. Neviens neievēro, ka esam ārā.

- Kas ir šī vieta? – jautāju, aizturējusi elpu. Neizskatās, ka šeit jau kādu laiku būtu parasta mazpilsēta. Nāves ieleja? Bēgļu apmetne? Slēpnis? Nedomāju, ka rebeli nespētu nepamanīt veselu pilsētu, kurā atrodas emarīnu atbalstītāji, zinot, ka pavisam vienkārši var iznīcināt visus ar vienas plaukstas kustību. Tomēr pēc drošā mūra, kas apjož apkārtni, liekas, ka šī vieta, slēpta un netraucēta, atrodas te jau krietnu laiku.

Bleiks norāda pretējā virzienā no sargposteņiem un mēs sākam iet augšup nelielajā paugurā. Tikai tad puisis atbild:

- Kad sākās karš, krietns daudzums cilvēku devās bēgļu gaitās. Tas bija laiks, kad atdalījās rebeli no belioniem un belioni sāka turēt gūstā pilnīgi jebkuru, kas gadījās ceļā, domājot, ka viņi varētu zināt par emarīnu atrašanās vietām. – Varu manīt, ka Bleikam šī nav pirmā reize, kad jāstāsta šis stāsts. Pirmā gan, šķiet, kad jāskaidro viss notiekošais, tomēr neliekas, ka tas viņu uztrauktu. – Kāds grupējums, kas izveda no lielajām pilsētām emarīnu ģimenes, uzdūrās šai vietai, kad devās uz ziemeļiem, jo klīda baumas, ka tur, - puisis norāda taisni uz priekšu, - ir transporti – kuģi un lidmašīnas -, kas palīdz pārvest cilvēkus pāri okeānam. Viņi palika te pāris naktis, vadītājs saslima, un viņiem vajadzēja palikt vēl ilgāk. Pamazām nāca jaunas un jaunas grupas un tika izlemts, ka šeit ir pietiekami droši, lai paliktu. – Bleiks paceļ rokas visaptverošā žestā un norāda uz apkārtni. – Un tā izveidojās emarīnu pilsēta.

Beidzot sasniedzam paugura augšu un puisis apstājas. Te ir neliels dārzs, ap kuru rosās padsmit gan jaunas, gan vecas sievietes, rušinoties ap dārzeņiem, kas tur aug. Viņas neliekas ne zinis par pienācējiem, un esmu par to pateicīga, jo nevēlos, lai kāds ko teiktu. Mēs apsēžamies uz neliela, apsūbējuša soliņa blakus, un es izpētu apkārtni, pirms atbildu jauneklim. No šīs pozīcijas var redzēt pilnīgi visu pilsētu. Tās pašas vienādās ēkas, tāda paša platuma ceļi četros virzienos, kas nozīmē, ka mazpilsēta ir kvadrātveidīga. Ir pāris veikaliem līdzīgas iestādes ar noplēstiem uzrakstiem, bet tā nekā īpaša. Tālāk var redzēt izeju ar mūri, uz kura kā skudras tup cilvēki. Viņi izskatās gandrīz vienīgie šajā ciemā, ja neskaita dārznieces.

- Te ir daudz emarīnu? – Nedomāju, ka apdzīvota vieta būtu nosaukta par „emarīnu pilsētu”, ja šeit neviena nebūtu. Tomēr par to nevaru būt droša. Varbūt viņi vienkārši ir grupējumi, kas atbalsta mūs.

- Pāris eksemplāru, tomēr tas ir mazs procents, salīdzinājumā ar to, cik šeit ir parastu mirstīgo.

Nedaudz saraujos, dzirdot, kā Bleiks mūs uzrunā. Eksemplāri? Nopietni? Vai mūsu suga ir kā preces veikalā?

„Labdien, vai jūs vēlaties emarīnu? Ceptu? Vārītu? Ar piedevām? Jā, mums ir atlaides piecpadsmitgadīgām tumšmatēm!”

- Un ja jau te ieradās daudz cilvēku, vai tad šī vieta nav biežs rebelu uzbrukuma mērķis?

- Bija, - puisis pamāj, - līdz brīdim, kad pirms pusotra gada tika izlemts uzspridzināt vienīgo tiltu, kas ved uz šejieni.

Jau vēlos jautāt, kā tad es pati te nokļuvu, ja tilta vairs nav, bet Bleiks uzsāk citu tematu. Viņš gluži nepaplašinātiem teikumiem norāda uz to, kur kas te atrodas. Atpakaļ ielejā, kur atrodas mūsu māja, mēs esam gandrīz vienīgie, kas tur dzīvo un atrodas, jo cilvēki baidās atrasties tik tuvu vārtiem uzbrukuma iespējas gadījumā. Visi dzīvo sāna ceļos, kaut šobrīd nevienu tur nevaru manīt. Lejā man priekšā atrodas pārtikas saņemšanas punkts un darbnīcas, kur pēc kārtas strādā pilnīgi visas sievietes un bērni.

- Šūšanas, apavu darbnīcas, bibliotēka, ieroču noliktava, - puisis norāda uz vienu no tuvākajām ēkām, uz kuras var manīt blāvus burtus, kas norādīja, ka tur kādreiz atradās kino, - bārs, bet nešaubos, ka drīz vien to klopēs ciet. Aptieka.

- Kas ir tā ar melnajiem logu rāmjiem? – Manīju vienu māju, ko Bleiks ir palaidis garām, nepasakot, kas tā ir.

- Kremētava.

Skaidrs. Es neiedomājos, ka te cilvēki varētu arī mirt, kaut tas ir pašsaprotami. Ir karš (tas vēl nav beidzies, vai ne?), turklāt šī ir pilsēta pašu nīstāko cilvēku aizstāvjiem.

Es nevaru to aptvert. Nevaru saprast, cik daudz gan esmu palaidusi garām tikai savas ietiepības dēļ.

- Kur visi ir? – jautāju. Vajadzēja painteresēties jau iepriekš, taču tikai tagad gadījās pietiekami labs brīdis, lai to izdarītu (tiešām, Laura? Pēc tam, kad kāds tev pateicis par kremētavu, tu jautāsi par to, kur gan palikuši visi pārējie?)

Neliekas, ka Bleikam būtu kaut kas pret kārtējo temata maiņu, tāpēc uzreiz steidzas stāstīt.

- Katram ir savs darbs darāms. Daži ir darbnīcās, daži mājās, gaida savu maiņu, citi ir sargi, - viņš norāda uz visām minētajām vietām, - un tad ir tie, kas dodas ārpasaulē, lai varētu atrast nepieciešamo. Konservēto pārtiku citās pilsētās, medījumus, zaļumus; citi dodas cilvēku meklējumus, ja ir gadījies uzost vēl kādus, ko var pieskaitīt mūsējiem.

- Un jūs?

- Man šodien brīvs, bet tā es sēžu uz mūra vai dodos medīt. – Tikai tagad pamanu, ka Bleiks gandrīz ne reizi nepalūkojas manā virzienā. – Džeina ir mūsu spiegs, jo viņas brālis ir no rebeliem, tāpēc mēs vienmēr varam zināt jaunumus no ārpasaules. Pārējie ir lielākoties vakara maiņā, jo esam no pēdējiem blokiem.

Nepaspēju neko vairāk pavaicāt, kad dzirdu kādu saucam mūs. Kā jau zināju, tā ir Džeina – viņa skriešus nesas augšup kalnā un neliekas, ka sīciņo meiteni uztrauktu fiziskās aktivitātes. Kad meitene jau atrodas pāris soļu attālumā, Bleiks ir piecēlies un vaicā, kas noticis. Viņa tikai purina galvu un skaidro, ka nekas, Džeinai tikai vajadzēja mani.

Viņa pasmaida visjaukāko smaidu, kādu pēdējā laikā esmu redzējusi, un, satvērusi mani aiz rokas, saka:

- Labi, laiks noskaidrot, vai joprojām esi spējīga strādāt savu darbu.