divdesmit

~Toreiz~

Atvēru acis, pirmajā brīdī nemaz nesaprazdama, kur atrados. Galva dūca un spiedza kā milzīgā, pārbāztā bišu stropā.  Palūkojos te uz vienu pusi, te atkal uz otru, tomēr visur ņirbēja spoži balta gaisma. Tikai pēc pāris mokošiem mirkļiem, sasprindzinot prātu, apjēdzu, ka atrodos slimnīcā; pie auss skanēja kaut kāda aparāta rūkoņa, labā roka iesāpējās, tādēļ centos pieslieties sēdus, kaut arī tas sagādāja milzīgas sāpes. Vēnā bija iedurta adata; uz statīva atradās caurspīdīgs maisiņš ar šķidrumu, kas lēnām samazināja apjomu. Nespēju atcerēties, kas noticis iepriekšējā vakarā. Vai biju iekļuvusi autoavārijā? Likās, ka iestājusies amnēzijai līdzīgs stāvoklis, jo par notikumiem pirms dažām stundām varēju pateikt ļoti maz. 

Atkritu atpakaļ spilvenos, klusi iekunkstēdamās. Domas joprojām nebija noskaidrojušās; gandrīz neko neatcerējos, tikai to, kā satikos ar Annu, tad mums uzbruka, un Anna… Vai viņa bija mirusi?

Nākamajā mirklī pamodos šajā telpā.

Pūlējos atkal apsēsties, lai izvilktu no vēnas adatu. Kas tas par šķidrumu? Ja nu atrados rebelu miteklī un mani centās piepumpēt ar indi?

Tajā pašā mirklī palātā iesteidzās kāda īsa auguma sieviete, tumši violetiem, īsiem matiem un medmāsas virsvalku. Viņa, piesteigusies pie gultas, kaut ko klusi murmināja, tad paaugstināja balsi, lai arī es visu dzirdētu.

- Tu nedrīksti celties, mīļā! Viss būs labi.

- Kur… Kur es esmu? – jautāju izmocītā balstiņā. No dažādām filmām atcerējos, ka cietumniekam tāpat nekad nepaskaidro, kur viņš ir, tāpēc necerēju, ka sieviete izlems uzvesties laipni un atbildēs.

- Neuztraucies tik ļoti, Laura! Tu atrodies slimnīcā, un tūlīt ieradīsies ģimene.

- Vecāki? Tomass? Kāpēc? – Šobrīd vismazāk vēlējos redzēt tieši viņus. Kā gan paskaidrošu, ka, bēgot no rebeliem, nokritu un gandrīz nomiru? Tas jau tā izklausījās diezgan dīvaini, kā varēju cerēt, ka vecāki ticēs un sapratīs? 

- Atpūties, dārgā! Un galvenais – neuztraucies, citādi zāles neiedarbosies, - to sacījusi, medmāsa devās ārā no istabas. Vēlējos vēl pajautāt, kas tie par medikamentiem, bet tad stikla durvis aizkrita ciet. Aizvēru acis un centos nomierināties, kā sieviete ieteica. Diemžēl tas nebija tik viegli, jo gribēju atcerēties vakardienas/šodienas notikumus mežā, bet galva šausmīgi dunēja. Pēdējais, ko redzēju, bija mitrā, brūni zaļā un nepatīkami smaržojošā zeme, kad nogāzos. Un tad baltie griesti.

Durvis atkal atvērās, tikai šoreiz palātā ienāca nevis violeto matu īpašniece, bet gan vecāki un brālis. Uzreiz pamanīju, ka tētim rokās bija liels puķu pušķis.

- Ziedi bija domāti dzimšanas dienai, taču vakar kaut kur pazudi un… - tētis it kā taisnojās. Tātad vakar. Cik ilgi te nogulēju? Un cik ilgi to pašu darīju mežā? Kurš mani atrada? Vai policija? Bet varbūt kāds bezpajumtnieks? Izlēmu, ka tas pašlaik nebija pats svarīgākais, par ko lauzīt galvu.  

Satvēru puķes un cieši tās turēju. Tomass stāvēja pie durvīm, dusmīgi mani pētīdams. Arī tētis jau bija turpat. Pēc kāda klusuma brīža brālis nomurmināja, ka esot īstais laiks doties mājās, tāpēc abi ar tēti aizgāja. Uzreiz aiz viņiem palātā ienāca Nikola, un pēkšņi man prātā viss saslēdzās vienā notikumu ķēdītē, it kā būtu dabūjusi strāvas triecienu. Zīmīte par emarīniem draudzenes skolas skapītī, sarunas par vecmāmiņu, vēsturiskās grāmatas izpēte, Nikolas uztrauktais zvans dzimšanas dienā, noklausīšanās, kā kāds nogalina manas sugas pārstāvi, tad tēva dusmas par nepatiesiem apvainojumiem viņa saistībās ar rebeliem. Un tad vēl tikšanās ar Annu mežā. Ak kungs.

- Labrīt, Laura! – draudzene pasmaidīja; pirmo reizi viņas sejā pamanīju noslēpumainību. Protams, meitene negribēja runāt citu priekšā, tāpēc sacīju, cerīgi skatīdamās sievietei acīs:

- Mammu, vai atstāsi mūs uz brīdi divatā?

Tikai tagad pamanīju, ka viņai bija izspūruši mati un pieskārtušas acis, it kā mamma visu nakti nebūtu gulējusi. Viņa joprojām cieši turēja manu plaukstu, kaut vairakkārt jau mēģināju izrauties.

- Nedomāju, ka tā ir laba doma. Nikola nevarēs palīdzēt, ja kaut kas atgadīsies.

- Nekas taču nenotiks! – patiesībā pati nebiju diez cik pārliecināta par šiem vārdiem. Ar mani varēja notikt jebkas un jebkurā vietā.

- Tu esi piedzīvojusi lielu šoku un stresu, Laura, - mamma turpināja strīdēties pretī.

- Beilīnas kundze, ja nu kas, pasaukšu medmāsu. Brauciet mājās, izgulieties, jūs izskatāties ļoti nogurusi.

- Tas nekas, Nikola, patiešām.

- Nopietni, Beilīnas kundze. Ar Lauru viss būs kārtībā, bet vīram un dēlam jūs arī esat vajadzīga. Un, atvainojiet, taču duša jums arī noderētu. – Nikolai bija taisnība. Mammai vajadzēja atpūsties no slimnīcas, bet man – no viņas pašas. Turklāt sarunu ar draudzeni nevarēju atlikt uz ilgu laiku, jutos tik ļoti nepacietīga un ar katru mirkli šī sajūta divkāršojās.

- Laikam tev taisnība, Nikola. Pieskati viņu kādu brītiņu, vakarā es noteikti būšu atpakaļ. – Mamma noskūpstīja uz vaiga mani, tad draudzeni. Meitene patiešām bija tik daudz izdarījusi mūsu ģimenes labā, ka viņu jau uzskatīja par meitu vai vismaz māsīcu. – Atā, meitenes!

- Uz redzēšanos, Beilīnas kundze. – Nikola atsveicinājās, un tad jau sieviete atradās aiz stikla durvīm. Draudzene apsēdās uz nelielā dīvāna pie gultas.

- Paldies, ka izdzini viņu. Mums vajag parunāt par Annu, - nopietni sacīju, izlemdama, ka nav jēgas par to klusēt vēl ilgāk.

- Kas tad viņai kaiš? – Dzirdot šos vārdus, man prātā radās vairāki varianti. Vai nu Nikola patiešām neko vēl nezināja par Annu, vai arī visai prasmīgi meloja. Intuīcija teica priekšā, ka otrais minējums ir tas īstais.

- Tu joko? Viņa ir mirusi! Nošauta! Mežā! Es aizbēgu, bet Anna…

- Laura, laikam esi kaut ko sajaukusi. Tas bija stress… - Nikola taisnojās; viņas sejas izteiksme katru sekundi mainījās, tāpēc nespēju izsekot visām emocijām, ko draudzene izjuta.

- Neizliecies! Es aizbēgu no rebeliem un zaudēju samaņu meža vidū! Kāpēc viņi paņēma tieši Annu? – Manī radās jūtu kokteilis. Dusmas, apmulsums, pat izmisums un maza dzirkstele prieka, jo, iespējams, tikai iespējams, Nikola patiešām neko nezināja par emarīniem un rebeliem, un tā visa bija tikai sagadīšanās.

- Kas tad? – Tomēr šis jautājums atgrieza mani realitātē. Draudzene patiešām meloja, izliekoties par nezinīti. Sāku šņukstēt, atkal un atkal atcerēdamās vakardienas notikumus.

- Rebeli, kas vēl? Netēlo te muļķi! Es atradu tavā skolas skapītī zīmīti par emarīniem! Vai tu esi medniece un speciāli noorganizēji to uzbrukumu mežā? – centos pārāk skaļi nekliegt, lai nepiesaistītu cilvēku uzmanību, tomēr biju patiešām noskaitusies.

- Es neesmu rebels, nomierinies.

- Paklau, tu galīgi nesaproti? Es dzirdēju, kā kaut kādu puisi piekauj līdz nāvei pagrabā. Nākamajā dienā mežā nošauj Annu un nozog manu datoru. Kas, pie velna, notiek?!

- Laura, es patiešām neko nezinu. Anna ir dzīva, ar viņu viss kārtībā. Domāju, ka tava vecmāmiņa par emarīniem zina daudz vairāk, - Nikola, it kā atvainodamās, paraustīja plecus. Notrausu no vaiga asaru, kaut draudzene noteikti to jau bija redzējusi. Prātā visu laiku virpuļoja viens teikums. Anna ir dzīva. Anna ir dzīva. Un ja nu tā bija taisnība? Ja nu es visu tikai iztēlojos? Ja nu Anna patiešām bija vesela un neskarta, bet datoru atradīšu guļamistabā uz rakstāmgalda, kur vienmēr? Bet tādā gadījumā - kas ar mani notika mežā? Kāpēc turp vispār devos?

- Man likās… Tev ir jāzina. Nikola, lūdzu, neizliecies. Es gribu noskaidrot patiesību, taču tas nebūs iespējams, kamēr tu nesadarbosies, - nu jau lūdzos kā nožēlojams bezpajumtnieks pēc sīknaudas, kas mūsdienās tiešām bija kauns.

- Laura, tu murgo. Labāk pasaukšu medmāsu. Šķiet, tev ir pavisam slikti, tev bija šoks, un tagad smadzenes izgudro nereālas situācijas.

- Beidz! Esmu vesela un neko neizgudroju! Man jau likās, ka… Ka esam labākās draudzenes un viena otrai nemelojam.

- Nomierinies, viss būs labi, - Nikola pielēca kājās un steidzās uz durvīm.

- Pazūdi arī! Un nenāc atpakaļ, kamēr neizlemsi uzvesties godīgi! – iekliedzos. Jutu, ka acis bija saskārtušas no raudāšanas, vaigi dega, bet nespēju piecelties, jo biju kā pienaglota gultai.

Tiklīdz meitene pārkāpa pāri slieksnim, palātā iesteidzās tā pati medmāsiņa, kas iepriekš. Lieliski zināju, kas tagad notiks.

- Laura, dārgumiņ, tu nedrīksti uztraukties! – viņa rosījās gar vadiem, kas ievadītu manā ķermenī kārtējo indes devu.

- Jā, jā, - nomurmināju zem deguna, jau nākamajā mirklī sajuzdama kaut ko vēsu, bet pēc dažiem brīžiem jau sāku atslābināties.

Pēdējais, ko todien redzēju, bija slimnīcas baltie griesti un medmāsas violeto matu kušķis.