divdesmit trīs
~ Tagad ~
Bleiks ar Semu nes līķi uz kremētavu, kad steidzos uz mūsu bloku. Jau vēlos apstāties un vaicāt, kas notika, bet atskan balss:
- Beilija! Laura!
Tā ir Saša. Viņa stāv pie mūra ar veselu baru citiem cilvēkiem un izmisīgi māj ar roku.
Sasniedzu Sašu, Džeinu un Īrisu līdz ar pāris citiem interesentiem, taču vairāki puiši stāv puslokā ap kaut ko un nelaiž nevienu tuvāk. Tur ir kāds ievainots, es zinu, ka kāds guļ uz zemes un mirst, un tuvumā nav ārsta (vai te vispār ir slimnīcas?).
- Viņi mums nebija uzbrukuši tik ilgu laiku, kāpēc gan vajadzētu izbojāt pārsteiguma momentu un atsūtīt vienu no viņiem? – Džeina čukst Īrisai, bet es sakāmo saklausu pilnīgi skaidri.
- Kas notika? Vai...? – apklustu, palūkojoties uz cilvēkiem, kas aizsedz skatu.
- Viena no mūsu vācējām uzskrēja rebelam. – Džeina norāda attiecīgi uz guļošo tepat un aiznestā līķa virzienā. – Viņš nebija bruņots, tāpēc Ešlija paspēja atskriet.
Īrisa liekas zvērīgi nikna, dzirdot jaunietes vārdus, tāpēc novēršos un pieslīdu tuvāk Sašai.
- Kurš idiots laistu puiku uzbrukt bez aizsardzības?! – Īrisa šņāc un met acis visapkārt, laikam mēģinot saprast, vai kāds nenoklausās, bet visus vairāk uztrauc Ešlijas veselības stāvoklis, tāpēc drīz vien tiekam aizgrūztas arvien tālāk un tālāk, un cilvēku rindas palielinās. Meitenēm, šķiet, tas nemaz netraucē, jo viņas mierīgi laiž visus garām.
Džeina paralēli sarunai lūkojas apkārt. Viņa kādu meklē, par to esmu pavisam skaidra, jo laika gaitā – precīzāk, šajās dienās, ko pazīstu viņu – meitene ir vairākas reizes metusi šo skatienu. Uz bloka biedriem, kad kas tiek pazaudēts un vajag atrast, uz kaimiņiem, kas naktī neaizvērās un traucēja mūs gulēt. Tas skatiens pavada arī tagad, un es zinu – viņa ir sapratusi ko tādu, kas mums nav ne ienācis prātā.
- Viņš netika sūtīts, - Džeina nosaka, sakrustojot rokas uz krūtīm. Un viņai ir taisnība – kurš būtu tik liels muļķis, lai jaunu puisi bez ieročiem sūtītu bruņotā un mūra ieskautā pilsētā? Kurš?
Mana sirds sarāvās, kad iedomājos dienas, ko pavadīju Evana un viņa rebelu biedru gūstā. To, kā uzpampušais zods skāra spilvenu, kā puisis bija te jauks, te – kā jau rebels. Apsaldējos, apdedzinos, atkal, atkal un atkal. Un ja nu šis cilvēks bija vēlējies ierasties pie mums nevis ticis piespiests?
Ja nu es viņu zinu?
Nezinu, kāpēc, bet bailes no tā, ka varētu ieraudzīt kādu zināmu seju, mani stindzina panikā, kaut vēl neko neesmu noskaidrojusi. Vai tiešām es šādi reaģētu, ja ieraudzītu tur Evanu vai viņa brāli, vai Taisonu?
- Es iešu atpakaļ uz istabu, - nosaku un, nesagaidot atbildi, steidzos prom.
Skrējiena brīdī gan rodas sajūta, ka tas nav sliktākais, kas tuvākajā laikā notiks šajā pilsētā.
Kāds pieklauvē pie durvīm, bet es neko nesaku, jo zinu, ka tāpat persona ienāks telpā. Man ir taisnība. Bleiks paver šķirbiņu un palūkojas uz mani ar savu spulgo skatienu, it kā vēlētos ko sacīt, bet nezina, kā. Varbūt viņš vienkārši atminas Beiliju, varbūt viņš vienkārši skumst pēc draudzenes, kādu pazina.
Man Bleiks ir svešinieks. Man Bleiks nav itin nekas.
Sēžu uz gultas malas, pievilkusi ceļus cieši sev klāt, un sekoju ar acīm, kā puisis ienāk telpā, iespiedis rokās drēbju murskuli.
- Kā iet? – viņš vaicā, joprojām stāvot krietnā attālumā, it kā es varētu kost. Varbūt tā arī izskatās.
- Nav ne vainas. – Meli. Pilnīgi viss brūk. – Tev?
Šādi vienmēr ir vajadzīgs iesākt sarunas, tomēr ne katru reizi tas izdodas pietiekami labi, lai radītu mājīgo gaisotni. Arī šoreiz redzu Bleika saspringumu un jūtu, ka visa dzirksts, kas kādreiz varētu būt starp puisi un Beiliju, ir zudusi. Varbūt viņš jūtas kā es, ja pēkšņi Markuss mani neatminētos.
- Es zinu, ka ir grūti te būt. Atminos, kad es zaudēju visu savu ģimeni. Tas arī radīja tukšumu.
Bleiks muldēja. Viņš nezina, kā jūtos, viņš nezina, ko domāju, ko vēlos un ko esmu pārdzīvojusi. Ja godīgi – es pati to nezināju.
- Paldies. - Tas ir viss, ko varu pateikt, jo saruna jau tā virzās nelabvēlīgā gultnē. Atspiežu iepriekš savainoto vaigu pret celi, jūtot, kā tas smeldz, kaut ir mazliet atlabis. Arī brūce uz vēdera pirms pāris dienām pārstāja traucēt.
Bleiks beidzot pieslīd blakus un, neko nesakot, pasniedz drēbi, ko visu laiku bija turējis rokās. Savelku pieri un palūkojos puisī.
- Ņem, - viņš iedrošinoši saka, un es ieraugu Markusa laipno skatienu. Viņi tiešam ir tik līdzīgi.
Neko vairāk nemaz nevajadzēja teikt, jo beidzot sapratu, ko tikko esmu guvusi. Precīzāk – atguvusi.
„Ņem,” Markuss teica.
„Nē.”
„Lūdzu,” puisis lūkojās manī ar savām milzīgajām, spulgajām acīm, sniedzot savu pelēko kreklu. „Tev piestāv vairāk nekā man. Ja vien, protams, nevēlies staigāt pa pliko.”
„Bet...”
„Ņem.”
Bleika iedotais krekls tik ļoti atgādināja Markusu, ka es nespēju nosēdēt mierā, nejūtot svilstošās sāpes sirds apvidū. Tas pats tops, ko draugs aizdeva, kad savējo sasmērēju, un es nepaspēju to atdot. Pelēkās pedurknes bija nogrieztas, komiksam līdzīgais attēls ar kaķi milimetru pēc milimetra dila, bet es joprojām apģērba gabalu varēju ieraudzīt Markusa mugurā.
- Tu to atstāji te pirms aizgāji, - Bleiks ziņoja. – Padomāju, ka vēlēsies atpakaļ.
„Jā,” gribu teikt. „Paldies. Tas man daudz ko nozīmē!” Bet patiesībā klusēju, saprotot, ka tā ir pēdējā lieta, kas man pieder no Markusa.
Pagaidu, kamēr tumšmatis pamet telpu, un tad ievelku kreklu klēpī, pēc mirkļa - mugurā un saritinos kamolā kā mazs kaķēns. Audums vairs nesmaržo pēc puiša; liekas, ka aromāts ir sen izgarojis no šķiedrām un atstājis vien meža rūgtumu un spēcīgu balinātāja dvesmu. Nekā no Markusa, ja neskaita domu, ka viņš kreklu ir vilcis mugurā un naktī piespiedies man klāt.
Cenšos sameklēt kādu pielipušu matu, bet vienīgo atrodu savu – gaišu un garu.
Zinu, ka raudu, saprotu, ka cilvēki aiz durvīm to dzird, bet šobrīd par to neuztraucos, jo vienīgais, ko vēlos, ir atrast ģimeni, draugus un vērst visu uz labu.
Apjēdzu arī to, ka tas nebūs tik viegli. Varbūt pat neiespējami.
Pamostos no tā, ka dzirdu Džeinas un Īrisas kliedzienus. Tikai vēlāk saprotu, ka starp abu frāzēm kauc spalga un asinsstindzinoša sirēna.
- Pozīcijās! Visi savās pozīcijās!
- Bleik, aizved bērnus!
- Saša, ved pārējos uz mūri!
- Ieroči! Īrisa, atslēga!
No ārpuses atskan grāviens, un tad esmu pietiekami pamodusies, lai saprastu, kas notiek – mums uzbrūk.
Sirēna kviec un kauc kā kaujams sivēns. Pieraujos kājās, durvīm atsprāgstot vaļā. Nešaubos, ka Džeina redz pavisam apmulsušu meiteni, kas iestrēgusi jaunas sievietes ķermenī. Viņa ir manāmi negulējusi, zem acīm maisiņi, seja bāla un augums sašļucis. Palūkojos pulkstenī uz sienas. Divi naktī.
- Kas notiek? – cauri troksnim saucu un uzrauju mugurā Tomasa jaku, kā zinādama, ka vajadzēs doties ārā. Zem tās Markusa krekls liekas kā miskastes maiss, bet tas neko nemaina.
- Rebeli! Mūsējie atnāca no reida, un tie esot sekojuši!
Uzreiz iedomājos Evana seju, un augumā ielīst aukstums, kaut šī nakts ir manāmi siltāka nekā pāris iepriekšējās. Ja viņi ir ieradušies pēc emarīniem, mēs esam mēslos līdz ausīm.
Džeina mudina kustēties, bet esmu tik lielā mulsuma vilnī, ka varu vien tikt līdz durvīm, kad atkal sastingstu.
- Kusties! Nav laika būt Laurai, tu tagad esi Beilija, labi?
Beilija. Pareizi. Tikai, kas gan man ir jādara, lai par viņu kļūtu?
Sekoju Džeinai cauri visai mājai, juzdama simtiem dažādu emociju. Garām aizskrien maza rudmate, laikam nomaldījusies no bērnu grupas. Viņas seju rotā spožas asaras kā pogas. Kāds panikā meklē paziņas, kāds no cita bloka cenšas atrast mūsējos.
- Kur mēs esam? – vaicāju, izejot uz ielas. Ir gandrīz piķa melna tumsa, gar ietvēm spīd retās laternas, daži nes lukturus. Ir divu veidu cilvēku straumes – vecākas sievietes un bērni steidzas centra virzienā, lai slēptos, savukārt lielākā daļa pilsētas nes ieročus un skrien pie mūra, lai palīdzētu tiem, kas ver vaļā nelielas lūkas un bāž ārā stobrus. Nemaz nezināju, ka tur ir atveres.
Džeina joprojām manī neklausās, saukdama pavēles apkārt esošajiem.
- Lī kāps augšā, atrodi arī Sidniju! Viņa, visticamāk, ir ar Annu! Džo, kur ir Saša?
Jauns vīrietis, aptuveni divdesmit piecus gadus vecs, ar zaļas krāsas briļļu rāmjiem norāda uz bariņu pretējās ielas pusē. Es tikai uzmanīgi sekoju meitenei, ik pa brīdim uzskriedama kādam virsū – pirmo reizi redzu tik daudz iedzīvotāju ārpus savām mājām.
Lai gan haoss caurstrāvo visu apkārtni, tikai tagad atskan pirmie šāvieni un pēc pāris sekundēm pāri mūrim, spalgi švīkstot, krīt bultas. Desmitiem bultu, kas trāpa ne vienam vien cilvēkam. Kliedzieni, ķermeņi, kritieni, klūpieni, panika, panika, panika...
Džeina paspēj mani paraut tieši brīdī, kad viena lido virsū, un es noslīdu uz asfalta, sūrstošām sāpēm pulsējot ceļos un elkoņos. Esmu aizturējusi elpu, un piere jau sāk trīsēt no skābekļa trūkuma.
Bet es nevaru.
Es neesmu šim gatava.
- Mums vajag vairāk cilvēku uz mūra! – Kā no zila gaisa parādās Īrisa, matiem plandot visapkārt sejai. Viņa pat nepalūkojas manā virzienā, it kā manis te nemaz nebūtu, bet tā arī ir – Beilija sen ir zudusi.
Džeina mani ievelk pretējā mājā, kur slēpjas pāris cilvēki, kas apskāvušies raud, un es uzreiz atpazīstu, ka viņi ir emarīni – visiem ap kaklu ir ķēdītes ar violetām pērlītēm. Ieraugot mani, jaunākās meitenes acis pārsteigumā ieplešas un viņa izraujas no vecāku rokām.
- Tev ir jābūt tur! – Meitene norāda robežas virzienā, kur cilvēki dala ieročus.
Esmu pārliecināta, ka meitene nav vecāka par divpadsmit gadiem, tas nozīmē, ka ap kaklu apkarinātā Vēlēšana pieder kādam no vecākajiem ģimenes locekļiem. Rudmates pleci ir tik šauri un trausli, ka es varētu viņu salauzt, ja mēģinātu apkampt, savukārt tievās kājas šķietami lūst zem jau tā mazā svara. Man no visas sirds gribas skriet atpakaļ uz māju, lai paņemtu savas neapēstās pusdienas un atnestu ģimenītei.
- Tu mūs vienmēr sargā. Kāpēc šoreiz ne? – meitene čukst, vecākiem velkot viņu prom, bet tas viņu neaptur. Bērns izraujas no gaišmatainās sievietes plaukstas un apķer rokas man ap vidukli. – Lūdzu, palīdzi mums!
Īrisa pastiepj bisi manā virzienā, un es zinu, ka nav izvēles.
Šajā cīņā esmu augšpusē.