divdesmit viens

~ Tagad ~

                                                                                                                                                       

Es esmu sargs. Sargs, kurš neprot rīkoties ar ieroci.

- Turi taisnāk. – Kautrīgā meitene Saša uzliek rokas man uz pleciem un ar pieskārienu pavēl nedaudz atslābt. Tomēr tas neizdodas un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, es rokās turu pistoli. Orkārt, ir pagājušas pietiekami daudz dienu, bet Džeina joprojām nav mani aizvedusi pie Markusa.

Atkal pievēršos uzdevumam un atkārtoti ieminos dziļāk savā vietā; kājas plecu platumā, rokas taisnas kā nostieptas stiegras. Rādītājpirksts saspringti balstās uz gaiļa, jo ar ieročiem es nekad neesmu bijusi labās attiecībās. Ak, Beilij, ko tu esi sadarījusi?

- Skaties uz bundžu, Bei... Laura, - Sašas aristokrātiski bālā āda acumirklī nosarka. Kā gan viņa varēja būt tā, kas pārzina ieročus, ja knapi spēj atvērt muti?

Koncentrējos uz sudrabaino priekšmetu kādu desmit metru attālumā uz bluķa. Saša neko neteica, bet varu uzminēt, ka celms tiek izmantots malkas ciršanai vasaras beigās.

Izšauju. Lode aizspindz garām bundžai un ietraucas starp kokiem. Tas tiešām ir sliktāk nekā paredzēju.

- Mēģini vēlreiz.

Un es mēģinu. Un vēl, un vēl. Katru reizi aizšauju krietnu attālumu no mērķa un bundža pat nepakustās, kaut esmu pārliecināta, ka šoreiz nudien būs. Bet tā nav, un es redzu, kā Saša sakniebj lūpas, zinot, ka esmu bezcerīgs gadījums.

- Ko es daru nepareizi? – ievaidos un nolaižu rokas gar sāniem, jūtot, kā ierocis svilst plaukstā. Kā smejoties. Nevaru iedomāties, ka agrāk esmu bijusi tik liela profesionāle, ka pat mācīju citām meitenēm pirmo reizi izmantot pistoli.

Saša atglauž matus no sejas un savelk pieri, bažām plūstot cauri vaibstiem. Es tiešam vēlos pēc iespējas ātrāk iespiest šaujamo viņai rokās un skriet atpakaļ uz pilsētu, jo katru reizi, kad atminos, ka esmu satvērusi nāvējošu priekšmetu, atminos iepriekšējo reizi, kad to izmantoju.

Sapurinu galvu un jūtu pretīguma pilnas tirpas traucamies pāri ādai.

- Mēģini vēlreiz, varbūt izdosies, - Saša min. – Varbūt vēlāk Īrisa varēs tev palīdzēt.

Un es mēģinu.

 

 

Atgriežos mājās, ne reizi netrāpot mērķī pat, kad Saša izlēma, ka varētu mainīt attālumu. Un vienīgi es sapratu, kas par vainu, kaut izlēmu neizpaust zināmo.

- Kā gāja? – Dzirdu saucam kādu no meitenēm, kuras vārdu joprojām nevaru iegaumēt. Sašas atbildi nesagaidu, jo jau steidzos uz savu istabu, nevēloties ne par ko runāt.

Kādēļ gan man tik ļoti nepadevās? Zināju, ka spēju iemācīties šaut ar pistoli, kā nekā, jau iepriekš to biju paveikusi un mācījusi pat pārējās meitenes pilsētā. Tomēr šobrīd tas šķiet pilnīgi nereāli. Priekšmets ir kā svešķermenis, ko mans augums atgrūž un neparko nevēlas pieņemt, un katru reizi, kad turu vai kaut pieskaros ierocim, rodas sajūta, it kā karsts svins ielīst locekļos. Un man vajag no tā atbrīvoties, vajag bēgt, izmisīgi kliegdama un raudādama, jo iepriekšējā reizē... Iepriekšējā reizē tā arī darīju.

Iespiedusi seju spilvenā, elpoju šampūna nomierinošo aromātu un jūtu atslābstam muskuļus. Tikai tagad saprotu, cik ļoti visas maliņas sāp no saspringuma, it kā kāds būtu vairākas stundas bradājis pār manu augumu. Turp un atpakaļ, atkal un atkal, līdz vairs neko nejutu un domāju, ka viss zudis, bet tā nav.

Ko gan es biju paveikusi, ka spēju iepriekš tik efektīvi sevi iemācīt šaut? Un vai sākumā reaģēju tieši tāpat kā tagad?

Saša teica, ka ne kurš katrs var tikt pie posteņa uz mūra un es tur esmu dežūrējusi visu laiku, kamēr vien viņa pievienojās mūsu grupējumam.

„Vienīgā meitene, kas tik ilgi tur noturējusies,” viņa sacīja, kad devāmies cauri vārtiem. Tajā brīdī uz mūra atradās pieci, no kuriem tikai viena sieviete. „Viņām labāk patīk doties medīt vai palikt tepat, kaut arī padodas lietot šaujamo.”

„Un kāpēc tad es tur biju tik ilgi?”

Saša tikai paraustīja plecus. Viņa nezina un arī es ne. Kas es esmu? Kā esmu mainījusies un vai atpazītu Beiliju, ja satiktu uz ielas?

Negaidīti iečīkstas durvis un, paceļot acis, redzu tur stāvam Džeinu. Viņa izskatās noraizējusies un tā arī varētu būt, zinot, ka mājā ienācis gandrīz bezjēdzīgs svešinieks.

Es neesmu Beilija, ko viņi pazina, un nedomāju, ka kādreiz spēšu atkal būt. Ja vien es izprastu savu rīcību mērķus, ja vien saprastu, kas noticis laika gaitā no sava skata. Citādi viss man ir svešs.

- Džeina, vari man, lūdzu, paskaidrot, kas es esmu? – pilnā nopietnībā vaicāju, pievilkusi ceļus cieši klāt, it kā baidīdamās, ka varētu izšķīst kā cukurs tējas tasē. Meitenes vārda nav sarakstā, tajā atrodas tikai tie, kuriem šajā brīdī nemaz nevēlējos uzticēties, un vienīgā patiesā persona atrodas pretim. Varbūt viņa varēs iepazīstināt mani ar sevi pašu? – Es vēlos saprast cilvēku, ko jūs visi izpratāt, citādi... – Ievelku elpu. – Citādi es te neiederos.

Džeina no tiesas izskatās kā kāds, kas zina, ko domāju. Viņas tumšās acis viz raizēs un satraukumā, uz pieres savelkas vājas rievas kā gaidot, ka paskaidrošu samudžinātās domas.

- Man ir septiņpadsmit, Džeina, - saku. – Esmu vienpadsmitās klases skolniece, un manā laikā trakākais, kas var notikt emarīniem, ir tikt atklātam. Ja tā notiek, viss ir galā, bet es un mana ģimene... Mēs esam brīvi. Nav kara, nav mirušo. Rebeli ir tikai mazs procents, ko var apspiest, ja nepieciešams.

Džeina stāv netālu no manis un uzmanīgi klausās, kā es arī vēlos, lai ir.

- Esmu kopā ar Markusu. Viņš mani mīl. Manu labāko draudzeni sauc Nikola. Viņa ir vislabākais un patiesākais cilvēks, ko jebkad esmu pazinusi. Un tas ir viss. Vienīgais neparastais ir tas, ka esmu emarīna, bet tas itnekādi netraucē man dzīvot. Un man nav ne jausmas, kas ir Beilija Spensere, jo tā neesmu es. Saproti?

Kad mana balss aizklīst klusumā un vienīgā skaņa, ko var saklausīt, ir lejasstāvā esošā Bleika un Sašas saruna, Džeina pirmo reizi izkustas. Zinu, ka meitene ir vien skolniece un vecums atšķiras no apkārtējo, tomēr viņa garīgi ir daudzus gadus vecāka, un pieredze, šķiet, stiepjas kā ceļš, ko nevaru izstaigāt. Meitene notupjas man pretī un saliek rokas uz gultas malas, saņemot manus aukstos pirkstus vieglā tvērienā.

- Beilija ir izgājusi cauri tik daudzam, ka tu to vienkārši nevarētu aptvert, - tumšmate nočukst, un es zinu, ka viņa izpaudīs visu, ko Beilija esot teikusi. Un es esmu tam gatava, pat ja varbūt tā no malas neliekas. – Viņa piedzīvoja paša kara sākumu, kad vienu nakti visa viņas ģimene tika pierauta sēdus rebelu uzbrukumā. Tā bija pēdējā diena, kad viņa bija tu, jo tad Beilijai vajadzēja mainīties. Viņa izglāba pāris emarīnus no tavas pilsētas, vienu pat izrāva no rebela tvēriena, viņa aizveda visu ģimeni mežā un uzturēja dzīvus, kamēr viss tinās dūmos un putekļos. Viņa atrada savus draugus, kad visi bēga, glābjot savas pēcpuses. Viņa atstāja visus, kad to arī vajadzēja, un atrada mūs. Un aizsargāja pilsētu tik daudzas reizes, ka to pat uz abu roku pirkstiem nevar saskaitīt.

Džeina uz mirkli iepauzēja, un es jutu, kā tirpas kā skudriņas rāpo pa skaustu.

- Es nezinu, kas norisinājās Beilijas galvā, bet viņa ir pilnīgi mainījusies, un, ja vien jūs neizskatītos vienādi, nemaz nevarētu atpazīt. Jā, Laura, tu esi parasta skolniece, tomēr ir karš un kara laikā cilvēki mainās. Tāpēc nebrīnies, ka drīz vien sēdēsi uz mūra un jokosi par to, kas notiek apkārt. Tu esi Laura, tāpēc neuztraucies par to, ka nevaru atbildēt uz jautājumu, kas ir Beilija un ko viņa vēlējās panākt. Viņa ir zudusi, un tagad viņas vietā esi ieradusies tu – pilnīgi jauns cilvēks mūsu blokā.

Džeina pieceļas, un es saprotu, ka saruna ir galā.

- Es ierados, lai pateiktu, ka šodien tu būsu gludinātāja. Īrisa tevi jau gaida.

 

Es biju tik ļoti aizrāvusies ar sarunas analīzi, ka nepamanīju svilstoša krekla smaržu līdz pat brīdim, kad Īrisa man no rokām izrāva gludekli un steidzās vicināt apģērba gabalu.

- Beidz sapņot, Beilij! – viņa šņāc un uzmet indīgu skatienu. Īrisa nemaz nepievērš uzmanību, ka jau atkal nodēvē mani par meiteni, kuras te vairs nav. – Vai tev tiešām liekas, ka mums drēbju ir tik daudz, ka var šķiest pa labi pa kreisi?

Klusi atvainojos un paķeru nākamo murskuli, lai gan gludekļa man vairs nav. Īrisa jau kopš pirmās minūtes šajā telpā, šķiet, ik centimetru piepilda ar naidu vērstu pret mani. Nezinu, ko meitene vēlas ar to panākt, tomēr pirmais iespaids tika izbojāts pilnībā.

Īrisa tomēr atdeva ierīci, tāpēc varu turpināt samazināt drēbju kaudzi līdz minimumam. Jau atkal klusumā.

Džeinas vārdi atkārtojas. Viņa pasniedza Beiliju tā, ir kā tik tiešām ar meiteni lepotos. Varbūt tā arī ir, jo stāsts liekas iespaidīts. Karš, cilvēku glābšana, pilsētas sargāšana... Vai es varēju pārvērsties tik tālu, ka neviena no šīm lietām neliek bailēs bēgt prom? Vai tiešām Beilija ir cilvēks, par ko pārtapu krīzes situācijā?

Es joprojām baidos no zirnekļiem un cita veida kukaiņiem, Markuss bieži vien bija tas, kurš iznesa tādus ārā, kamēr es slēpos zem segas, domājot, kā to kājas slīd pāri ķermenim. Pēc Džeinas nostāstiem liekas, ir kā Beilija būtu varonis, kura pēdās vēlas sekot daudzi. Es – varonis? Es – glābēja? Es – persona, kas nebaidās no itin nekā?

Atkal gandrīz aizdedzinu blūzes piedurkni, tomēr paspēju noņemt gludekli, pirms apģērbs sāk dūmot. Īrisa pabeidz darbu pirms manis un pamet telpu, nepasakot ne vārda. Viņas vietā ierodas kāda sveša sieviete, kas brīvi pasveicina mani un ķeras pie darba.

Džeina apbrīno Beiliju, un tādas izjūtas rodas arī pārējos. Tāpēc arī ne Īrisa, ne daži no bloka nav īpaši lielā sajūsmā par to, ka ierados, jo esmu gļēvule un nemūžam nelīdzināšos Beilijai, ja vien nevarēsu attīt laiku un nepiedzīvošu šausmas atkal. Es to nevaru, jo nezinu, kur ir manas Vēlēšanās. Un nemaz nedomāju, ka vēlētos redzēt, kā manas – mūsu visu – mājas tiek uzlaistas gaisā.

Bet man ir nepieciešams mainīties. Ir vajadzīgs radīt cerību, ka spēju kļūt par Beiliju, ja vien pacentīšos.

Esmu izlēmusi rīkoties, sākot ar ieroča apgūšanu.

 

Un tad pēkšņi atskan stindzinošs sievietes kliedziens, kas liek man izmest no rokām gludekli, un pēc nepilnām piecām sekundēm pilsētu caurstrāvo pistoles radīts šāviena troksnis.