divpadsmit
~Toreiz~
Kad atgriezos mājās no nakts piedzīvojumiem pie Markusa, mamma rosījās virtuvē, taču misis Spenseri nekur nemanīju. Galva joprojām dunēja, tomēr vairs ne tik traki, tāpēc piegāju pie skapīša un izvilku krūzi, kur ielēju aukstu krāna ūdeni.
- Labrīt, Laura! – likās, ka mamma speciāli cenšas runāt skaļāk.
- Labrīt, mammu. Vai Tomass jau skolā? – Patiesībā man bija pilnīgi nospļauties, kur atradās jaunākais brālis, tomēr zināju, ka vajag uzvesties pēc iespējas dabiskāk.
- Jā. Un tev arī vajadzētu iet.
- Labi, tūlīt piezvanīšu Nikolai, lai mani aizved, - paraustīju plecus un devos uz savu istabu. Kādu brīdi meklēdama mobilo, centos izdomāt, kādas drēbes vilkt, kaut tas nebija īsti svarīgi. Kad beidzot sameklēju telefonu, uzspiedu draudzenes numuru un, uzlikusi skaļuma režīmu, nometu mazo ierīci uz gultas, lai varētu taisīties skolai.
- Jā? – viņa pacēla klausuli nekavējoties.
- Klau, kur tu esi?
- Mājās. Pēc tam, kad izsauci mani pie Markusa sešos no rīta, atgriezos mājās, ja neatceries.
- Ak, piedod, Nikola, man tiešām ļoti žēl. Mamma liek iet uz skolu. Uz pirmo stundu netikšu, bet… Vai tu varētu iebraukt man pakaļ? – iesaucos, stāvēdama pie skapja un aplūkodama seju durtiņu spogulī. Acis bija sarkanas un piepampušas; par to, kas notika uz galvas, vispār negribēju domāt. Vajadzēja uzklāt pietiekami daudz kosmētikas, lai pārvērstu sevi par cilvēku.
- Protams, saulīt, - Nikola teica pavisam maigā balsī – apjēdzu, ka viņa nemaz nav dusmīga par to, ka tik agri no rīta nācās braukt pie Markusa. – Būšu pēc divdesmit minūtēm.
- Paldies. Es tevi mīlu, - priecīga sacīju, un saruna beidzās. Sāku rosīties, visu laiku domājot par to, cik Nikola patiesībā bija lieliska. Cita meitene mani nošautu, ja piezvanītu viņai sešos no rīta. Turpretī Nikola - mana labākā draudzene - manis dēļ bija gatava uz visu, un par to pat nemaz nelikās dusmīga. Es viņu patiešām mīlēju.
Uzklājusi tonālo krēmu uz sārtajiem vaigiem un pieres, bez jebkādas žēlastības izķemmēju matus un tagad vismaz izskatījos kā kaut kas starp cilvēku meiteni un pērtiķi.
Sametu skolas piederumus somā, pat neskatīdamās, vai ielieku pareizās klades. Iegāju viesistabā, kur šajā namā tika glabāts labākais alkohols, un, vēlreiz pārliecinājusies, ka mamma neskatās, izvilku no stiklotā skapīša nelielu pudelīti ar zeltaini brūnu šķidrumu tajā. Kaklu dedzināja, gribējās iedzert tepat.
- Mammu? Vai ieliesi ūdeni pudelē? – saucu.
- Protams, dārgumiņ!
Iegājusi virtuvē, paņēmu puslitra pudeli, ko uzreiz ieliku somā blakus alkoholam. Īsti nesapratu, kā tur pietika vietas tik daudzām lietām, taču šoreiz izlēmu nelauzīt galvu.
Uzvilkusi ādas jaku, izgāju no mājas, pamanīdama, ka Nikolas gaiši zaļā mašīna jau stāv pie pašas ietves. Ielēcu draudzenei blakus, uzreiz viņu apskaudama. Nikola plati smaidīja; šķita, ka viņa pat netaisās pieminēt no rīta notikušo, tāpēc arī es sāku runāt par pavisam ko citu.
- Cik labi, ka rīt ir sestdiena!
- Tas gan. Vai tev jau ir plāni rītdienas vakaram? – Tātad meitenei bija kaut kas padomā, iespējams, došanās uz kino vai vēl kaut kas tikpat satriecošs.
- Īsti nezinu. Un tev?
- Ak, tāpēc jau prasu, dumiķīt! – Nikola skaļi iesmējās. Jau neskaitāmo reizi pārliecinājos, ka draudzenei būtu jādzied korī – viņai bija pasakaini dzidra soprāna balss -, tomēr meitene nebija pierunājama.
- Nu tad – kur iesim? – patīkamā satraukumā vaicāju. Dīvainā kārtā galva vairs nesāpēja. Nogriezāmies ap stūri un iebraucām skolas stāvvietā, kur bija tikai dažas brīvas vietas.
- Gan līdz vakaram izdomāsim. Gribētos jau kaut ko interesantu.
- Jā. Nu, zini, šodien bija interesanti aizmigt vannā, - sāku smieties, nespēdama apslāpēt emocijas.
- Un man bija interesanti jūs abus no turienes vilkt ārā, - Nikola smējās tikpat skaļi. Apķērušās aiz elkoņiem, slājām skolas ieejas virzienā, cerēdamas, ka par nokavējumu nevajadzēs iet pie direktores, kura noteikti necietīs, ka ierados skolā dzērusi.
- Ejam šeit! – uzsaucu, saķerdama draudzeni aiz rokas un vilkdama pa šauru gaiteni, lai tikai nevajadzētu iet pa galveno – pašu platāko – eju, kur mūs kāds noteikti pamanītu. Kā tādas noziedznieces uzskrējām uz otro stāvu pa šaurām kāpnēm, un atradām kabinetu, kur vajadzēja notikt manai nākamajai stundai.
Pāris mirkļus tā ķiķinājām un tad pamanījām kustību. Iespiedzāmies un metāmies prom pa gaiteni, jo tiešām jutāmies pārbijušās. Kas tur varēja būt?! Nikola no pārbīļa uzlēca uz baltās palodzes, notraipot to ar putekļiem un dubļiem. Pagriezos, lai uzlūkotu nācēju, un pamanīju, ka tas ir tikai Markuss – viņš skaļi smējās un arvien tuvojās.
- Fū, Markus, tu nu gan mani pārbiedēji! – Nikola iekliedzās, lēnām norāpdamās no palodzes.
- Pateicos, Nikolas jaunkundz, - puisis iesmējās, cieši mani apskaudams.
- Es tevi vienreiz nositīšu! – meitene smējās. Atgrūdu Markusu, jo biju pamanījusi uz Nikolas tumšajām biksēm baltu pleķi. Piegāju viņai klāt, lai viņu aplūkotu. Arī draudzene bija pievērsusi skatienu baltumiem; viņa pagāja malā, atstādama uz grīdas baltus traipus.
- Ārprāts, - klusi nomurmināju, apjēgdama, ka palodze bija nesen krāsota.
- Markus, es tevi ienīstu! – Nikola kliedza, nu jau pavisam skaļi, taču nelikās, ka arī šoreiz viņa ir nikna. Šī meitene vienkārši neprata dusmoties, par ko visi viņu mīlēja vēl vairāk.
- Jā, es arī tevi mīlu, - Markuss starojoši smaidīja. Vai man vienīgajai šis notikums nelikās necik aizraujošs un smieklīgs?
- Un kas tur tik smieklīgs? – no gaiteņa gala atskanēja dārdoša balss. Visi reizē pagriezāmies, redzēdami skolas direktori, kura nu gan neizskatījās uzjautrināta. – Nāciet visi uz manu kabinetu! – sieviete pagriezās un devās prom; uz mirkli saskatījāmies un klusēdami sekojām. Visi lieliski zinājām, ka esam iekļuvuši nepatikšanās, kaut nejutu tās bailes, kas parasti pārņēma visu ķermeni, kad biju uztraukta un apjēdzu, ka gaidāms rājiens.
Neomulīgā klusumā iegājām direktores kabinetā, kur savas dzīves laikā biju atradusies jau vairākas reizes; te ne reizi nelikās mājīgi, drīzāk ikviens šeit nonākušais parasti sāka nervozēt vēl vairāk.
- Nepiedāvāšu sēdēt, lai nenosmērējiet manas dārgās mēbeles! Nu ko, smurguļi! Vai zināt, cik skolas iekšējo noteikumu punktu šodien pārkāpāt? – viņa stāvēja, rokas iespiedusi sānos. Ienīdu šo sievieti gandrīz tikpat ļoti kā Tomasu. Mēs taču nebijām izdarījuši neko sliktu, bet viņa izturējās tā, it kā mūs vajadzētu likt cietumā vai kādā nepilngadīgo kolonijā.
- Nu, divus? – Markuss minēja. Satvēru puiša roku, cieši to saspiezdama, jo negribēju, lai viņš vispār runā, lai iejaucas direktores monologā. Tomēr draugs vienmēr bija runīgs, vienmēr izteica savu viedokli un nekad neklusēja.
- Klusē! Vai tad es atļāvu runāt?! – Lieliski zināju, ka tā būs. Direktore vienmēr tā teica, ja viņai atbildēja uz jautājumu. – Turklāt tava atbilde, Spensera jaunskungs, ir nepareiza!
Brīdi valdīja klusums; gaidīju, ka sāksies vētra, taču sieviete mierīgi apsēdās savā vietā, uzlikdama rokas uz galda. Šķita, ka viņa pēkšņi ir atguvusi pacietību.
- Šodien jūs neievērojāt vairāk nekā divus noteikumus, par kuriem jums nāksies atbildēt. Pirmkārt, visi trīs ieradāties skolā par vēlu. Vai jums ir kāds attaisnojums? – Nesagaidījusi atbildi, viņa turpināja savu garlaicīgo sarunu. – Tā jau man likās – jums nav ko teikt. Turpināsim. Otrkārt, jūs traucējāt stundas, kliedzot un spiedzot pa visu gaiteni. Un, treškārt, izbojājāt skolas īpašumu. Laikam jau nāksies zvanīt jūsu vecākiem.
- Vecākiem? Nevajag taču, - Markuss nomurmināja, kaut gan viņš nu bija tas, kuram mamma nepārmestu par nelieliem noteikumu pārkāpumiem. Viņš jau tā diezgan reti apmeklēja skolu.
- Nezinu gan. Vienīgā iespēja, ko es paredzu… Rīt pat nāksiet uz skolu un veiksiet uzkopšanas darbus. Nu, ko? Varbūt labāk vecākus?
- Mēs izvēlamies uzkopšanas darbus, - atbildēju par visiem. Paskatījos uz Nikolu, kura tikai saprotoši pamāja ar galvu. Viņa apjēdza, kādu vētru mājās izraisīs Tomass, ja direktore piezvanīs vecākiem uz mājām.
- Ak, lieliski! Tad jau rīt apsargs jūs gaidiet! Bet tagad atgriezieties stundā! – viņa pārāk skaļi iesaucās. Neko neteikdami, devāmies ārā no telpas; jutos izmisusi un bēdīgi, jo tagad visiem manis dēļ vajadzēs kvernēt skolā sestdienā, kamēr citi atpūtīsies un gulšņās mājās vai dosies uz ballītēm.
- Piedodiet… - centos iesākt runāt, kaut šķita, ka saruna ar direktori labo noskaņojumu ir aizskalojusi kā nebijušu.
- Viss taču kārtībā, Laura! Mēs saprotam, ka tev mājās būtu lielas problēmas, ja nepiekristu tās idiotes noteikumiem. - Nikola mierinoši pasmaidīja, apskaudama manus plecus.
- Turklāt es rīt no rīta braucu prom, - Markuss piemetināja.
- Ak tu! – iesaucos, uzsizdama viņam pa T-kreklu. Viņš iespiedzās.
Noskanēja zvans, un gaiteņos parādījās desmitiem, pat simtiem skolēnu. Daži vienaldzīgi devās mums garām, bet citi atskatījās uz Nikolas netīrajām drēbēm, rādīdami uz meiteni ar pirkstiem.
- Labs ir, - sacīju, kad jau bija apnicis, ka visi tā skatās. – Laiks tevi sakopt.