septiņi

~ Tagad ~

Lai arī bez mugursomas skriet ir daudz vieglāk un pārvietošanās notiek ātrāk, tās trūkums drīz vien parādīs savu ietekmi. Man nav ne lukturīša, ne ūdens, ne pienācīgas jakas, kaut ārā valda stindzinošs aukstums. Tas spraucas cauri ikkatrai ādas šūnai un sasaldē nervus, līdz nespēju saprast, vai ir verdoši auksts vai ledus cienīgs karstums. Rodas sajūta, ka svīstu, taču, kad pieskaros ādai, tā ir klāta vien ar miljons mazām zosādas pumpiņām.

Viens solis, divi, trīs, četri, gandrīz desmit, gandrīz simts. Skrienu valša ritmā, un tas ir samērā ironiski, jo nekad agrāk valsi tā arī nebija gadījies dejot, un pirmā plānotā reize būtu mācību gada beigās organizētā balle, uz ko ar Markusu vēlējāmies iet.

Vai esmu to momentu palaidusi garām?

Iedomājoties par emarīniem, uzreiz apjēdzu, ka, iespējams, kāda Vēlēšanās joprojām atrodas mājā atstātajā somā, un to, cik ilgs laiks paies, kamēr viņi to atradīs un sapratīs, kas esmu, var tikt skaitīts sekundēs. Protams, ja vien viņi to jau nezina.

Paātrinu soli. Vienīgais prieks par to, ka ir tik auksts, - pie katra soļa nav tik daudz sāpju kā pašā sākumā, tomēr ne pietiekami. Viss stingst, kož, sāp, pulsē – it kā es būtu iemērta skābē, peldētos verdošā ūdenī, ļautu kādam bakstīt savu ādu ar rūpīgi noasinātām adatiņām.

Zinu, ka drīz vien kāds mani panāks, kaut nespēju apjēgt, kā.

„Viņi tuvojas,” galvā čukst smalka, asa balstiņa. „Viens solis, divi...” Vai klusā balss liek kustēties vai arī ziņo, cik drīz ieradīsies kāds no mājas?

Izlemju apcirsties uz sānu, lai varētu skriet lejā no stāvā kalna, jo tas dotu iespēju paslēpties, tomēr stāvums rāda savu, un pēc pāris soļiem jūtu kāju aizķeramies aiz kādas priedes saknes. Tad es krītu. Krītu, krītu, krītu. Tas ir brīdis, kad beidzot sajūtu zarus skrāpējam ādu, čiekurus duramies delmos, stilbos, un saprotu, ka vismaz ceļā neesmu atsaldējusi ķermeni. Šoreiz gan nezinu, vai tā ir laba, vai slikta lieta.

Slīdu lejup pa zemes, dubļu un skuju mudžekļiem, līdz attopos ietriecamies ar vēderu tieši priekšā esošajā kokā. Ik elpas paliekas tiek izsistas no plaušām, un es uz pāris mirkļiem atslēdzos.

Kad attopos, nav ne jausmas, cik ilgs laiks ir pagājis. Minūte? Divas? Desmit? Elpoju blakus esošā krūma skābo aromātu, un tas liek kuņģim panikā sarauties, it kā nepārtraukti justu tikai saldu vai tikai rūgtu.

- Celies, celies... – izspiežu gandrīz nemanāmu čukstu pāri lūpām, un, atspiedusies pret delnām, uzslejos sēdus. Visa pasaule griežas kā straujš karuselis, un es jūtu, ka drīz vien atbrīvošos no niecīgajām vakariņām, tāpēc iekožu mēlē un cenšos no tā novērst savu uzmanību. Esmu pārliecināta, ka, ieradusies jaunā laikā, protu skriet un lavierēt starp kokiem daudz straujāk nekā agrāk, tomēr reizēm pat no vislielākās neveiklības nevar atbrīvoties pilnībā. Tāpēc jau arī es tagad guļu vairāk nekā divdesmit metrus zemāk, ošņājot dubļu un kā cita (negribu pat domāt, kas tas varētu būt) sajaukumu.

Kad esmu gatava un galva tik traki nereibst, ļauju paskatīties, cik traki esmu savainota šajā reizē. Cauri saplēstā krekla strēmelei sūcas asinis, ziņojot, ka tik tiešām kāds zars ir caurdūris ādu, rokas rotā smalki skrāpējumi, ceļu un elkoņu netīrumus krāso vāja, sarkana krāsa. Viss smeldz, sūrst, izstiepjas un saraujas, kā tas bija arī pirms diennakts, kad tiku – burtiski sakot – piekauta. Tagad seja neliekas tik traki sāpam, jo visam pāri līst jauno brūču sajūtas.

Jau grasos piecelties kājās, kad dzirdu gandrīz virs galvas nokrakšķam zarus un kādu nošņācamies. Ieelpoju tik strauji, ka uzmācas pēkšņa klepus lēkme, ko, par laimi, izdodas savaldīt, lai gan rīkle un acis sāk svilt. Tikai ne tagad, tikai ne tagad...

Noslīdu atpakaļ uz zemes un cenšos turēties pie augsnes pēc iespējas mierīgāk, cerot, ka vajātāji aizies prom, un es spēšu doties tālāk nemanīta.

- Domā, ka mums vajadzētu turpināt sekot? – Tā pavisam noteikti ir tetovētā jaunekļa balss, to es nevarētu sajaukt ne ar ko citu. Mirkli ir klusums, un tieši tad kāds īpaši savainots nervs liek ķermenim vāji noraustīties. Iekšēji nolamājos, taču neliekas, ka kāds kustību būtu dzirdējis.

- Tu to tiešām jautā? – Atpazinu arī vakarnakt redzētā puiša balsi.

- Mēs nemaz nezinām, vai viņa ir no emarīniem, turklāt Džeinai vajag mūsu palīdzību!

Liekas, ka abi cenšas saklausīt apkārtnes skaņas, jo atkal neviens neko nesaka, tāpēc no visas sirds cenšos elpot pēc iespējas klusāk. Sirds gan auļo kā negudra, tāpēc nevaru solīt, ka tas nav dzirdams. Atskan krakšķis, salūztot vēl vienam zaram. „Lūdzulūdzulūdzulūdzu, ejiet prom, lūdzu!” nevaru beigt domāt, jūtot, kā elpa sitas pret zemi, radot ausīs tik dobju un zemu skaņu, ka patiešām esmu pārliecināta – kāds mani dzird. Kāds pavisam noteikti spēj saklausīt kā āmurs atskan pret dubļu pilno zemi. Neatceros gan, ka naktī būtu lijis. Neatcerētos, ka, tagad skrienot, arī lītu.

- Pie Džeinas ir Taisons, mums vajag noķert meiteni! – jaunākais puisis nošņācas un sper vēl kādu soli, un es jūtu, ka tas tiešām ir vēl tuvāk man. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet klusumā uztraucos vairākas reizes vairāk nekā brīžos, kad viņi sarunājas, jo tad man nav ne jausmas, kur abi atrodas. Tuvāk, tālāk, divu soļu attālumā vai jau piecsimts metrus prom. Neērtā poza liek nedaudz izkustēties, tomēr to daru sinhroni vēja brāzmai, kas iztraucas cauri skujkoku mežam un skar ādu kā žiletes. Ja vien es varētu noslīdēt zemāk, aiz blakus esošā krūma un, iespējams, pat tālāk, tomēr par to domāt ir lieki, jo ik kustība var pievērst uzmanību.

Atskan dobjš šaviena troksnis, un cauri cieši sakostajiem zobiem izspraucas smilkstam līdzīga vaimana. Vai mani sašāva? Vai es tikko tiku nošauta?

Nekustos, baidoties, ka cauri augumam vīsies jauns sāpju vilnis, tomēr prāts ziņo, ka nav trāpīts man. Nejūtu neko, kas varētu norādīt, ka mirstu, tāpēc uzskatu, ka tas arī nav noticis.

- Tu vispār domā ar galvu?

Šāvējs – jaunākais puisis – iesmejas. Pēc tā neviens vairs neko nesaka, tāpēc varu nodomāt, ka viņi aizgājuši. Varbūt mani nevarēja manīt tumsas dēļ, turklāt, kurš gan iedomātos manu plānu? Neviens gudrs cilvēks nemestos lejā no tik stāva kalna, ja vien nevēlētos padarīt galu.

Šoreiz tas radīja citu efektu.

Lēnām pieceļos stāvus un gandrīz atkal nokrītu, ja vien nepieturētos pie priedes asā stumbra.

Liekas, ka nekad agrāk neesmu jutusies tik nogurusi un savainota, ka šajā momentā iedomājos vienkārši apsēsties atpakaļ dubļos un aizmigt. Gandrīz divas diennaktis mana apziņa ir nomodā (diennakts šajā laikā un diennakts pagātnē), tāpēc smadzenes ir gatavas atslēgties kuru katru brīdi. Es gandrīz tam ļauju arī notikt, ja vien tas pats čuksts (loģiskā domāšana varbūt?) nepateiktu liktenīgos vārdus, kas liek turēt acis vaļā – tu vari nosalt, Laura. Beilija. Laura vai Beilija?

Atpakaļ kalnā kāpt nav jēgas, jo varu uzskriet abiem puišiem, tāpēc nekas cits neatliek, kā uzmanīgi slīdēt lejup. Ķeros no koka pie koka, ar katru reizi jūtot ādu no plaukstām slīdam nost, tomēr cenšos to ignorēt, domājot par to, ka pēc pāris stundām varētu attapties Markusa apskāvienos vai Beilīnu ģimenes mājās ar karstu tējas krūzi rokās.

Markuss. Markuss, Markuss, Markuss. Cik gan ilgs laiks ir pagājis, kopš dienas, kad ievēlējos vēlēšanos? Vai puisis vispār mani atceras?

Lai cik dīvaini tas arī neliktos, bet, par puisi domājot, vairs nejūtu tās tirpas vēdera apvidū, kas pavadīja katru dienu pagātnē. Tagad izjūtas ir citādākas – mierīgākas, kā attēls cauri miglai, un tas liek elpai aizrauties.

Kas gan ir noticis tajā laikā, ko neatminos?

Es vairs neesmu Laura Beilīna. Man nav tumši mati, man nav bail kādu atstāt vienu, zinot, ka drīz vien tā persona var nomirt. Es nebaidos no sāpēm, nenogurstu pēc kilometra skrējiena un spēju doties soli pēc soļa pretim mērķim. Neesmu Laura Beilīna, mans vārds ir Beilija Spensere, un tagad to skaidri apzinos.

/ Sintija