septiņpadsmit

~ Tagad ~

                                                                                                                                          

- Tātad Beilijas vairs nav? – vaicā dziļi istabā sēdoša sieviete, uzmezdama man žēlu skatienu. Vismaz domāju, ka tas ir žēls. Izliekos, ka esmu iegrimusi savā domu pasaulē un turpinu ritmiski sist pa porcelāna tējas krūzi rokās, ik pa brīdim pametot skatu uz pārdesmit cilvēkiem otrā istabas galā.

- Beilija ir Laura, viņai vienkārši nav pēdējo gadu atmiņu, - Džeina attrauc. Var saprast, ka meitene mani aizstāv, jo tieši viņas dēļ esmu šeit, bet tas ir grūti. Džeina zina, ka neesmu tā pati jauniete, kas agrāk, un arī nebūšu, lai arī kā viņi to nepūlētos panākt. Esmu Laura Beilīna no tā laika, kad Beilija bija septiņpadsmit gadus veca, un tā tas arī paliks.

Pievelku ceļus vēl tuvāk ķermenim, vēloties sarauties vēl mazāka nekā patiesībā esmu, te, telpas pašā stūrī, uz grīdas, bet tas neizdodas, jo pie kustības manī paveras vismaz trīs acu pāri. Vai viņi nosoda? Skumst?

Jauneklis, kas, man ierodoties, apskāva, sēž vistālāk un ne reizi vien pamet skatienu šajā virzienā, vēloties ieraudzīt Beiliju, bet tur esmu tikai es. Viņš izskatās manā vecumā – divdesmit? divdesmit viens? – un pēc izskata var redzēt, ka skolas vai koledžas gados bijis sportists. Un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, jauneklis savā ziņā atgādina Markusu, kaut nespēju saprast, kāpēc. Varbūt pagaro matu dēļ, varbūt tā skatiena vai aso vaigu kaulu dēļ, bet līdzība ir.

Novēršos un pasūcu tēju, apdedzinot rīkli, it kā būtu norijusi uguni. Tas netraucē, tieši otrādi – uzmundrina.

- Beilija teica, ka agri vai vēlu tas notiks, tāpēc ir labi, ka šobrīd, - ierunājas rudmate, kuras klātbūtni nemaz nebiju manījusi, un tas ir saprotams, jo viņa ir paslēpusies aiz Džeinas. – Ja viņa būtu aizgājusi tālāk, Laura pati sevi ievestu postā.

- Turklāt jau mēnesi mums nav uzbrukuši rebeli, varam viņu aši apmācīt un viss būs  labi, - Markusa līdzinieks pirmo reizi ko saka, tomēr šoreiz nepievērš man uzmanību, lūkojoties pārējiem sejās. Atsākas jau iepriekš skanošā murmināšana. Vienīgi Džeina klusē, salikusi rokas uz krūtīm. Viņa ir arī pirmā, kas liek iestāties klusumam.

Vai Džeina ir šī grupējuma vadītāja? Nē, tā nevar būt, jo meitene ir pārāk jauna. Bet tas, kā viņa uzvedas šo cilvēku priekšā, parāda pretējo.

Kā zinot, ko prātoju, meitene pienāk man klāt.

- Vēlies iepazīties ar pārējiem? – Džeina to pasaka tik saldi, ka uzreiz piekrītu piedāvājumam. Agri vai vēlu tam vajadzēs notikt, tāpēc labāk, lai uzzinu visu uzreiz. Nolieku tējas krūzi uz galdiņa blakus un ļauju meitenei mani piecelt kājās.

Kad pirmo reizi ierados savā skolā, bija tā pati situācija, kas tagad – tik daudz svešu seju, ko jāiepazīst, lai varētu iederēties kolektīvā. Toreiz iegāju klasē drebēdama, jutu aukstus sviedrus uz skausta, bet tad pie manis piegāja šī blondā meitene un burtiski ievilka klases dzīvē. Nikola. Šodien, kad meitenes nav blakus un pretim veras tik daudz svešinieku, kuri mani pazīst, sajūta atšķiras – uztraukums, jā, bailes no tā, ko varētu uzzināt par pagātni, un nav pie rokas manas labākās draudzenes, lai atbalstītu šajā momentā.

Kur viņa ir? Vai es Nikolu satikšu?

Džeina, par brīnumu, sāka runāt pirmā:

- Esmu Džeina, bet pārējiem esmu zināma arī kā Daniela Brī, un esmu šī bloka dibinātāja pirms diviem gadiem.

Tagad vismaz ieviesās skaidrība par to, kādēļ visi pret šo jauno meiteni izturas ar tādu cieņu.

- Tā ir Saša, - Džeina norāda uz rudo meiteni aizmugurē, un viņa kautrīgi pamāj ar smalko, porcelānam līdzīgo plaukstu. – Tu meiteni izglābi no rebelu patruļas pagājušajā decembrī. Kopā ar viņas māsu Taņu.

Kad grupas dibinātāja nenorāda ne uz vienu no biedriem, noprotu, ka minētās meitenes te nav. Vai viņa ieradīsies? Varbūt ir noticis trakākais?

Džeina šādi, citu pēc cita, iepazīstina, un es noprotu, ka šajā sabiedrībā man nav bijuši tik daudz tuvu cilvēku kā cerēts. Ir viņa pati, tas arī ir iemesls, kādēļ Džeina izlēma pievienoties brāļa – Taisona – rebeliem, tad ir blondīne netālu no sarkanmates un Markusa dubultnieks. Gaišmate pret mani izturas diezgan atturīgi, bet tas laikam tādēļ, ka viņas priekšā ir pilnīgi svešs cilvēks. Meiteni sauc Īrisa un viņa bija tā, kas manā ierašanās naktī atvēra vārtus un ielaida iekšā.

- Mēs nedrīkstam uzticēties kuram katram, - Īrisa skaidro, pat nepaskatoties manā virzienā, it kā sarunātos pati ar sevi. – Bet tu biji ievainota, un es nevarēju atstāt tevi aiz mūra.

- Ievainota?

Jauniete pieskaras savam augšstilbam, tādējādi parādot, kur vajadzētu atrasties brūcei, un es automātiski cauri plāno bikšu audumam pataustu minēto vietu. Par lielu brīnumu, sajūtu gludu un cietu laukumiņu mazā pirkstiņa apmērā, ko iepriekš nebiju manījusi.

- Tevi sašāva kādus desmit kilometrus no šejienes, kad kara zona bija tur, - Īrisas vietā atbild Saša, salikusi rokas klēpī kā paklausīga skolniece.

Džeina turpina stāstīt gandrīz vai katra biogrāfiju, bet pievēršos vien tiem, ko atpazīstu no vēstulē rakstītajiem vārdiem. Jā, tur ir gan Saša, gan Īrisa, gan Enija Louva un Sems Grīns, gan, pēdējais, Bleiks jeb tas pats Markuss. Pārējie ir vai nu jaunpienācēji, vai arī personas, kam Beilija nevēlējās uzticēties. Varbūt viņa vienkārši negribēja, lai es uzticos, kā nekā, esmu šajā pasaulē zīdainis.

Bleiks neko daudz par sevi nesaka, un arī Džeina gandrīz vai klusē, un vienīgais, ko saprotu no stāstītā, ir, ka Beilija ir uzskrējusi Bleikam mežā, kad viņš uz šejieni veda savu koledžas paziņu (arī emarīnu) Peisliju. Viņa gan tika notverta pa ceļam, bet Beilijai izdevās paslēpt Bleiku lapu, dubļu un krūmu midzenī, tādējādi izglābjot puisim dzīvību. Tas bija pirms pusotra gada, un kopš tā laika, kā izrādās, esam kā mājas neizskaidrojamie biedri, jo nekad nav zināms, vai mēs esam tikai draugi, vai arī tur virmo kas vairāk.

Es gan neko nevaru pateikt, jo ne situācijas, ko man tagad skaidro, ne sajūtas, kas, iespējams, ir bijušas manī, nespēju atminēties gandrīz nekā. Rodas sajūta, it kā kāds man stāstītu epizodi no svešinieka dzīves, jo es uz to skatos no malas. Sveši.

Pēc šīs iepazīšanas ainas, šķiet, cilvēki sāka atmaigt un aukstums, kas virmoja gandrīz no katra, lēnām zuda, līdz es sajutos pavisam mājīgi. Tagad Džeina man piedāvāja pastāstīt pārējiem par pagātni, jo Beilijai neesot paticis par to runāt, bet daudzi no grupējuma vēlējās izprast, kādēļ viņa – es – bija tik noslēgta sevī. Protams, visticamāk, notikumi, kuru dēļ tā notika, bija laikā, kad to nemaz neatminos, bet izlemju vismaz galvenās detaļas atklāt.

Tāpēc stāstu.

- Man ir septiņpadsmit – vismaz bija -, un es dzīvoju ar saviem vecākiem un jaunāko brāli, kurš ir īstākā skabarga – nē, nazis – pēcpusē, - klāstu. – Mācījos pirmspēdējā klasē, kaut nesaprotu, kā spēju tik tālu tikt, jo ar matemātiku, fiziku un ķīmiju biju pat uz „atā” nevis tikai „Jūs”...

Runāju par dzimto pilsētu, par ģimeni, par vecmammu, bet visvairāk – Nikolu un Markusu. Kā pazīstu viņus jau no bērna kājas (puisi tik tiešām), kā Nikola bieži vien ievilka mani vairāk nepatikšanās nekā vidējais pasaules iedzīvotājs spēj dzīves laikā. Par to, kā vienreiz Nikola izlēma izbalināt matus tikai tādēļ, lai mēs būtu atšķirīgas. Par to, ka agrāk mēdzām smieties tik daudz, ka beidzot sāku padomāt, ka varbūt vecmāmiņa tiešām gribēja teikt, lai beidzu lietot kokaīnu. Par to, kā Markuss nogrūda mani no desmitmetrīgas klints, kad devāmies peldēties. Kā es salauzu roku, kad Nikola par visu savu sīknaudas pilno cūciņu pierunāja mani uzrāpties uz kaimiņu garāžas, un burtiski simtgadīgais jumts ielūza tieši zem kājām.

Jau rodas sajūta, ka esmu pastāstīju par daudz, tāpēc palēnam mana balss noklust līdz minimumam, un es palūkojos uz pārējiem, redzot vien to, kā visi pavisam uzmanīgi klausās stāstītajā. Neliekas, ka kāds par to būtu dzirdējis iepriekš, to teica viņu skatieni, un es jūtu, ka nosarkstu.

- Nuja, tā ir mana dzīve, - nočukstu un nofokusējos uz pretējo sienu.

- Tu esi citādāka nekā mēs pazinām Beiliju, - pēc momenta ierunājas aptuveni trīsdesmitgadīgā Enija ar kraukļa melniem matiem līdz pleciem. Dzirdu, kā visi savstarpēji piekrīt, un es nesaprotu, vai esmu ko izdarījusi nepareizi. Vai patiešām Beilija tik ļoti uztraucās par savu drošību, ka pat neuzticējās tiem, ko minēja sarakstā? Varbūt es arī nedrīkstēju to darīt?

Nē, tādā gadījumā Beilijai vajadzēja tā arī pateikt, es neesmu darījusi neko neatļautu.

- Kas notika ar pasauli? – vēloties novērst uzmanību no sevis, jautāju Džeinai, zinot, ka pēc šī sekos ļoti gara un plaša atbilde. It viss ir citādāks, te nevar atbildēt īsi un kodolīgi pat, ja gribētu.

Un tā arī notiek.

Automātiski visa uzmanība tiek pievērsta Džeina, un izrādās, pēc manas dzimtas atklāšanas, rebeli vairākkārtīgi centās mums uzbrukt un uzzināt, kas ir otra emarīna ģimenē, neskaitot mani. Uzbruka mammas māsai, viņas bērniem, kurus neesmu satikusi jau ilgu laiku (arī pirms Vēlēšanas izmantošanas), arī vecmammai, bet viņa, kā emarīnu izpētes centra darbiniece, necieta.

- Viņi centās iznīcināt Beilīnus, - Īrisa iejaucās.

Es neilgi pirms īsta kara sākuma pametu pilsētu un devos emarīnu slēptuvju un bēgļu apmetņu meklējumos, lai varētu cīnīties.

- Cik Beilija stāstīja, un tas ir maz, tu neesi vairāk nevienu no savējiem redzējusi.

- Tāpēc arī es zinu, kur atrodas Markuss – domāju, ka gribēsi kādu dienu viņu sameklēt, - Džeina piemetina Sašas vārdiem.

- Cik ilgi tas ir? – aizdomas pilna vaicāju, jūtot, kā asaras sariešas acīs no domas vien, ka esmu pametusi visus paziņas, lai bēgtu prom.

Gļēvule, gļēvule, gļēvule.

- Kādus divus gadus.

Rodas sajūta, it kā sienas pēkšņi paliek šaurākas un gaiss smacīgi spiežas elpceļos. Ir pagājuši divi gadi, kopš pēdējo reizi redzēju sev tuvos? Kopš satiku Markusu un Nikolu. Vai viņi ir mainījušies?

Vai viņi mani vispār atminas?

Jūtu Džeinas plaukstu sev uz pleca un tikai tad saprotu, ka pāri vaigiem rit šaura asaru tērcīte. Deguns tek, mute paliek kā pildīta ar līmi, un es nevar beigt vien domāt par to, kā pēdējo reizi ar viņiem patiesi redzējos. Tieši dienā, kad ievēlējos vēlēšanos. Un es nemaz neatvadījos, nedomāju, ka vajadzēs, klusējot pārkāpu pāri laika sienai un izzudu no viņu dzīves. Vai es mainījos tajā laikā? Vai es iedomājos viņiem pateikt, ko izdarīju?

Vai viņi tik tiešām reizēm iedomājas par Lauru Belīnu?

Piespiežu vaigu sev pie ceļiem, un ļauju asarām plūst klēpī un iesūkties netīrunu klātajās drēbēs. Neviens neko nesaka, pēc kāda laika, cits pēc cita, tiek pamesta istaba, līdz palieku tikai es, Džeina un Bleiks. Viņš joprojām sēž pretim, salicis pirkstus kopā un uzmanīgi vērojot nožēlojamu čupiņu viņa priekšā. Nevēlos, lai viņš ir te, nevēlos, lai kāds, kas zina mani, vispār atrodas tuvumā, bet es izlemju neko neteikt, un aizveru plakstiņus.

Redzu, kā pēdējo reizi uzspiedu Nikolas telefona numuru, un saprotu, cik lielu kļūdu esmu pieļāvusi, ļaujot savām sajūtām kontrolēt emarīnu būtību. Džeina turpina turēt pirkstus uz maniem pleciem, bet Bleiks beidzot pamet telpu, un es redzu, kā garām aizzib viņa sporta apavi.

Neviens vairāk nenāk.