viens

~ Tagad ~

 

Tagad esmu pavisam cits cilvēks. Neesmu tā pati septiņpadsmit gadus jaunā skolniece vārdā Laura Beilīna, neesmu arī vecāku pirmais bērns un vecākā māsa nepaklausīgam puišelim. Vismaz šobrīd tā liekas. Skolā man vidējā atzīme vairs nav seši, visticamāk, arī nedzīvoju divstāvu mājā ar izbalējušu, zaļu jumtu. Skatoties somā atrastajā identifikācijas kartē, sāku šaubīties par to, vai vispār kāds sīkums no pagātnes ir saglabājies, jo it viss šķiet citādāks. Mans vārds ir Beilija Spensere. Kā pamazām sāku saprast, šis salikums ir paņemts no mana un Markusa uzvārdiem – tomēr ko gan varu zināt? Varbūt brīdī, kad nepieciešams griezties vienā virzienā, es aizgāju citā?

Turpinu iet, nelūkojoties atpakaļ.

 

 

Cauri lapotnei izspraucas spožs saules stars, ziņojot par to, ka mākoņi ir aizslīdējuši no debesīm un atklājuši spilgti zilu audumu pārklājam pasauli. Priecājos vismaz, ka ir vasara un tumsa nepienāks tik strauji, kā tas būtu aukstajos gada mēnešos. Mazliet laika gaitā papluinītā soma sitas pret muguru, lai gan iekšā nav faktiski nekā: tikai divas puslitra ūdens pudeles – viena pustukša, otra vēl pilna -, trīs paciņas sērkociņu, pāris šokolādes batoniņu un brāļa siltā vilnas jaka, kas iepriekš viņam bija nedaudz par lielu. Vairs nezinu, vai joprojām esmu māsa, vai vispār kādu dienu satikšu Tomasu, lai spētu apģērba gabalu atdot, tāpēc šobrīd par to uztraucos vismazāk.

Jau pirms to izdarīju, zināju, ka kaut kas noies greizi. Vienmēr par katru labo lietu jāatdot kas pretim. Tāpat notika arī šoreiz. Nezinu, kur esmu, nezinu, kad – dienu, nedēļu, mēnesi vai gadu no momenta, kad ievēlējos vēlēšanos, - jo attapos meža vidū ar pustukšu mugursomu un ieplēstu kreklu, kas atklāja seklu brūci virs nabas. Cauri plānajam audumam spiedžas pāris asins piles, kas liek padomāt, ka esmu kritusi. Tā pamatīgi. Vai es bēgu? Vai joprojām vajag to darīt? No rīta nedaudz paskrēju, tomēr durstošā sajūta sānos teica vienu – pēc kilometra vai diviem atdošu galus. Agrāk nebiju nekāda sportiste, tāpēc arī tagad pēc desmit minūšu piepūles elpa liekas raujamies ārā no rīkles kā plēsta.

Nešķiet, ka kaut kas būtu mainījies, lai gan, ko varu zināt, ja jau līdz šim brīdim joprojām klīstu cauri augu, mizu un skuju mudžeklim nezinādama, kur gals, kur mala. Varbūt eju pa apli jau kuro stundu, varbūt Vēlēšanās nesaprata, ko gribu, tāpēc nosūtīja mani uz kādu neapdzīvotu vietu Aļaskā. Esmu kā suns, kas skraida pakaļ savai noplukušajai astei, lai gan dzīvē šādu skatu nav gadījies redzēt.

Vienīgais, kas tiešām ir mainījies, ir matu krāsa – neesmu vairs dabiska brunete ar matiem tikai nedaudz pāri pleciem, kaut šībrīža toni nevarētu arī saukt par blondu. Tas ir kaut kas starp brūnu, rudu un gaišu – varbūt esmu uz galvas uzlējusi balinātāju? Mēģinu domāt, ka tas neko neizsaka – frizūras maiņa nenozīmē, ka pagājis ilgs laiks. Viens gan ir skaidrs – esmu nokļuvusi nākotnē nevis pagātnē. Esmu izdzīvojusi dienas, nedēļas varbūt mēnešus, nezinot, kas noticis, ko esmu darījusi vai kā tērējusi laiku. Tas ir kā izbaudīt filmas pirmās desmit minūtes un pēc tam visu patīt līdz beigām. Rezultāts zināms, tomēr - kā līdz tam ir nokļūts?

Slāpes apreibina, tāpēc nepaiet ne divas stundas, kad jūtu pēdu aizķeramies aiz koka saknes. Protams, nespēju apturēt kritienu, tāpēc drīz vien jau guļu čiekuru un skuju mudžeklī, jūtot zaru duramies aknās. Varbūt arī plaušās, to nevaru saprast, jo griezošās sāpes izplatās pa visu vēdera apvidu, it kā kāds būtu tur iedūris nazi. Vai divus.

Apveļos uz muguras, dzirdot somā kaut ko iečaukstāmies un krakšķam, bet cenšos par to nedomāt. Cik atceros, nekas svarīgs tur neatradās. Pēc nepilnas minūtes jūtu mitrumu sūcamies cauri audumam un glāstām ādu, kā sakot: „Jā, Lauriņ, tev būs jākustas ātrāk, citādi dehidrēsies. Žēl, ka skolā nesportoji.” Viss ūdens kā dziestoša dzīvība plūst sausajā zemē, atdzīvinot augsni, taču padarot mani kā tuksnesi. Lai gan joprojām sāpes vēderā nemazinās un es zinu, ka kaut kas ir iecirties ādā, pieraušos sēdus un atrauju vaļā mugursomas nedaudz sarūsējušo rāvējslēdzēju. Tas atklāj katastrofu. Viss pludo. ID karte visam pa virsu, sērkociņi nederīgi un pilnā pudele – gandrīz pilnīgi saplacināta - lūkojas kā mazs bērns, kas cenšas pierādīt savu nevainību. Uz brāļa jakas atrodas milzīgs ūdens pleķis.

Negaidot ne minūti, visu izņemu ārā, lai paglābtu to, kas vēl glābjams, un izklāju visapkārt kā duci grāmatu, kad nepieciešams rakstīt referātu. Mani ieskauj haoss, tomēr par to nežēlojos, jo ne brālis, ne draudzene Nikola, ne mīļotais Markuss nevarētu šo nekārtību sabojāt vēl vairāk. Tā ir mana kārtība un to saprotu vienīgi es.

Tomasa jaku izlieku saulītē, cerot, ka tā drīz vien izžūs, tāpat arī mugursomu; katra kustība liek saprast, ka būs nepieciešams palikt koku ielenkumā krietni ilgāku laiku nekā cerēts – protams, kritienu nemaz nebiju plānojusi -, jo saules esamība paliek apšaubāma smalko mākoņu pavedienu dēļ. Tie aizklāj siltos pieskārienus kā ar segu. Sākumā vien uz minūti, tad jau divām. Pēc kāda laika saule pazūd skatienam un neparādās pat pēc pusstundas, un tad tikai uz pāris sekundēm. Nepieciešams kustēties tālāk, lai saprastu, kur atrodas pilsēta, vai vismaz lai atrastu kādu apdzīvotu vietu, jo līdz šim tas nav izdevies.

Attopos krūmos, un ir nakts, turklāt izjūtas kuņģī liek domāt, it kā es būtu dzērusi visu nedēļas nogali un tagad paģiras rāda savu. Nevar gan zināt, vai tās ir sekas ceļošanai laikā vai arī tiešām nepiedzīvotajā laika posmā būtu dzērusi. Joprojām jūtu smeldzoņu pierē, dažbrīd džinkst ausis, tomēr šoreiz tas, iespējams, ūdens trūkuma dēļ.

Saule parādās vien uz četrām sekundēm, tāpēc, izdzērusi ūdeni un noglabājusi pudeli blakus samīcītajai, izlemju doties tālāk. Jau tagad jūtu, ka tiek atskaitīts laiks līdz rīkle izžūs un liksies, it kā pie zobārsta būtu atsūktas visas siekalas. Saule pamazām slīd lejup; tuvojas vakars. Ja nu jāiet būs vēl dienām ilgi? Šāda doma gan liek saprast, ka tādā gadījumā būs tikai viena iespēja: nomirt. Izžūt kā rozīnei un palikt guļam koku ielenkumā.

- Nu ko, Lauriņ, tu esi iekūlusies, - nomurminu, pārkāpdama pāri nogāztam kokam, un pagriežos nedaudz pa labi, lai nebūtu jādodas lejup no kalna. Varbūt spēšu sasniegt kādu vietu, kur sapratīšu savu atrašanās vietu? Tomēr, lai cik ilgi neeju uz priekšu, vide nemainās. Koks seko kokam, paugurs, ne mirkli nebeidzoties, vijas kā čūska, tāpēc, kad sāk rietēt saule, saprotu, ka nepieciešams atrast naktsmītni.

Lai arī agrāk uz kailas zemes neesmu gulējusi, ārkārtas situācijas liek rīkoties. Paslēpju somu aiz kāda bieza paskata krūma, kuru adatu klātajos zaros karājas sarkanu ogu ķekari; zinu, ka šajā pasaules malā neviena zagļa nevar būt, un tas ir gaužām muļķīgi, bet neļauju sev pārdomāt. Aizklāju apdilušo virsmu ar lapām un izvēlos pleķīti koku ar visvairāk lapām un zariem, kas mani aizklātu.

- Labi, es nezinu, kas tu esi palikusi, - saku pati sev, atbalstot plaukstu pret blakus koka mizu, kā vēloties sacīt zem tumšās virsmas esošajai dzīvībai, lai saudzē mani, - tomēr zinu, ka esi to spējīga.

Paņemu jaku un ievelku sevi sargājošā apskāvienā.

 

 

Tumsa tuvojas straujāk, nekā domāju iepriekš, tāpēc, ceļiem, augšstilbiem un plaukstām guļvietas dēļ neganti smeldzot, pielieku soli. Joprojām lavierēju starp viļņiem līdzīgajiem pauguriem, jo, nokāpjot lejup, nav pārliecības, ka neapmaldīšos pirmajās trīs minūtēs, kā tas notika tajā reizē, kad ar Markusu izlēmām doties pārgājienā ar teltīm. Es, saprotams, aizejot nokārtot dabiskās vajadzības, pēc tam pusotru stundu maldījos apkārt, kamēr neuzkrēju tieši virsū tētim, ko Markuss bija sazvanījis, kad neatgriezos. Izrādījās, ka visu to laiku biju gājusi pa apli apkārt mūsu izveidotajai apmetnei, burtiski katru reizi aizslīdot no puiša degungala. Liekas, ka šoreiz tas varētu atkārtoties, bet cerība nezuda.

Kad no rīta uzlīdu koka zaros un pētīju apkārtni, visur redzēju tikai un vienīgi kilometriem tālas koku galotnes. Zaļš klajums kā sega ar dažiem brūniem vai melniem plankumiem, kur atradās kāds augstāks kalns un zeme; nekā cita.

Izņemot viena māja. Ja neizlemtu pētīt tālāk, noteikti to nebūtu pamanījusi, tomēr tas ar laiku izdevās – pavisam netālu no tā brīža atrašanās vietas atradās balta trīsstāvu māja, kas izcēlās visas ainavas fonā.

Turu pie nodīrātās plaukstas krekla apakšu, lai gan zinu, ka tas nepalīdzēs necik daudz. Vajag pēc iespējas ātrāk nokļūt redzētajā mājā un sameklēt ūdeni, marles, un visu pārsaitēt, citādi, nokļuvusi nākotnē, paspēšu tikai nomirt vai zaudēt roku pāris dienu laikā. Veiksmīgs ceļojums.

Sūrstošā sajūta rīklē nemazinās ne mirkli, taču nepaliek arī spēcīgāka, un tas ir labi. Turpinu smeldzošām pēdām lavierēt cauri biezoknim un vēroju, kā ar katru minūti saule arvien tālāk slīd aiz horizonta. Kad lūkojos no augstuma, nelikās, ka minētā vieta ir tik tālu, bet, ejot stundu no stundas, cerības izplēn. Varbūt esmu aizgājusi nepareizā virzienā? Pat pāris metru ne tur un māja var tikt pazaudēta.

Tomēr, kad viss mežs jau tinas pilnīgā tumsā un dažbrīd pat nezinu, vai vispār turu acis vaļā, cauri melnajam plīvuram izspraucas balts krāsas pleķis. Tas mani apžilbina uzreiz, kā to ieraugu, un rada neparasti gaisīgu sajūtu ķermenī. Zinu, ka esmu ieradusies meklētajā vietā. No rīkles sausuma dēļ izraujas gārdzoņai līdzīga skaņa, tik skaļa, ka jebkurš ēkā varētu to dzirdēt; par laimi, nedzirdu ne dēļu čīkstoņu, ne balsi, kas varētu ziņot par citu cilvēku kompāniju.

Uzstumju somu augstāk uz pleca, tagad sākot just smeldzoņu arī rokās un visā ķermenī. Liekas, nemūžam neesmu bijusi tik nogurusi un gandrīz vai gribu nokrist tepat vien, tāpēc vēlme ieiet mājā ir īpaši spēcīga.

Neviļus aizlieku kādu īpaši īsu šķipsnu aiz auss un steidzos augšup pa lieveņa baltajiem pakāpieniem augšup. Jau pirms sasniedzu dubultdurvis ar priekšā novietotu tīklu kukaiņiem, zinu, ka viss būs slēgts.

Pakāpjos sāņus, ielūkojoties ar žalūzijām pievērtajā logā. Telpas izskats neapšaubāmi ziņo, ka iekšpusē neviena nav. Nekādu ieslēgtu gaismekļu, viss kluss, kā čukstot, ka es te esmu viena. Niecīgās gaismas dēļ, ko dveš aiz mākoņiem slēpies mēness, ēnu tikpat kā nav, tomēr tajā pat momentā liekas, it kā tās būtu visur. Telpas pašā galā var redzēt pustukšu grāmatu plauktu ar apgāztām lasāmvielām, blakus atrodas ieliekts pelēks dīvāns – lai gan varbūt tas tikai izskatās pelēks, jo ir tumsa? –, uz stikla galda krājas putekļi, tādējādi no šejienes neļaujot redzēt virsmai cauri. Nekā cita. Ikkatrs sīkums – fotogrāfijas, suvenīri, zīmuļi – liekas jau sen zuduši. Telpa kā izmirusi; šajā momentā tas šķiet pat labi – neviens nevarēs mani pieķert.

Pakāpjos pāris soļus pa labi, tad atpakaļ, tad vēlreiz. Ir cerība, ka kaut kur atradīsies paslēpta rezerves atslēga, tāpēc metos uz ceļiem un izskatu visas iespējamās vietas. Zem netīra, bēša paklājiņa ar uzrakstu „Laipni lūdzam!”, aiz tukšiem puķu podiem, atstutētiem pret sienu, no kuras pastāvīgi lūp nost krāsa, zem palodzes, kur gan uzduros resnu zirnekļu ģimenei, pie margām, zem kāpnēm, taču neko, izņemot netīrumus un kādu vecu avīzi, nevaru atrast.

Ja te būtu arī Markuss, viņš noteikti izdomātu veidu, kā tikt iekšā, tomēr manas smadzenes nav pietiekami piepildītas ar tādiem sīkumiem. Atminos, kā pirms kāda gada – no pagātnes brīža, jo šobrīd joprojām nezinu, kurā laikā esmu nokļuvusi, - puisis iekļuva mājā nemanīts, lai tikai spētu tikt pie manis. Ne lauztas slēdzenes, ne soļu skaņas, pavisam klusi. Kā no debesīm slīdoša sniegpārsla Markuss divos naktī nokļuva manā istabā. Par to neuzzināja neviens, lai cik neticami tas arī nebūtu.

Prātā iespraucoties atmiņām, liekas, it kā kāds būtu ieslidinājis adatu zem ādas un ievadījis kādu šķidrumu, kas liek justies kā svētlaimē un ellē vienlaikus. Ar puisi redzējos vien pirms diennakts, bet varbūt ir pagājis gads? Divi? Ko gan esmu paveikusi šajā laikā? Šķiet, it kā cauri stingajiem, nosalušajiem pirkstiem izslīdētu jaunieša maigās, tumšās matu šķipsnas. Kā zīds.

Noslīdu uz muguras un turpinu vērties debesīs, kurās viz miljons smalku zvaigžņu rakstu, it kā cenšoties man ko parādīt. Neesmu ģēnijs, tāpēc nekas cits neatliek, kā turpināt lūkoties milzīgā, melnā mākonī, kas aizšķerso pēdējo mirdzumu. Tumsa.

Nakts ir auksta. Iztukšoju pēdējās ūdens paliekas, ar cerību, ka no rīta tikšu iekšpusē un spēšu atsvaidzināt sažņaugušos rīkli. Nočāpstinu mēli, skaņa noklakšķ mežā; uz kādu laiku iesnaužos.

No lipīgā miega skavām mani izrauj skaļš klikšķis, kas klusajā nakts melnumā ir kā sprādziens un pirmajā momentā pat liekas, it kā es būtu atgriezusies dienā, kad mana mamma nokļuva negadījumā. Ķermenī ielīst aukstums, asinis šķiet kā sasalušas, nespējīgas cirkulēt, uzturēt dzīvību. Labā sejas puse ir nejūtīga, joprojām var just dēļu nospiedumus ādā, tomēr pēc mirkļa viss iekšēji sāk kust un sejā ievijas spējš karstums. Soļu troksnis atgādina klusus sprādzienus, vēja traukšanās cauri koku snaudošajiem zariem – sirēnas. Knikšķis. Elpa. Spēriens pa augšstilbu.

Pielecu sēdus, jūtot, kā sirds raujas ārā no krūtīm, un burtiski uzduros piķa melnam ierocim, kas ir pavērsts pret manu seju.