četrpadsmit
~ Toreiz ~
- Es tūlīt nākšu, - sacīju, ar roku norādīdama meiteņu tualetes virzienā.
- Man skapītī ir kaut kāds apģērbs, atnes to, - viņa atbildēja un smaidīdama pagriezās un devās prom.
- Labi, Laura, es laikam iešu uz stundu, - puisis, kurš joprojām stāvēja blakus, nomurmināja.
- Jā, tu mums vairs neesi vajadzīgs, - ieķiķinājos, noskūpstīdama viņu uz lūpām.
- Ak šīs meitenes, - Markuss iesmējās un pazuda pūlī. Steidzos Nikolas skapīša virzienā; zināju durtiņu kodu, tāpēc, ātri to uzspiezdama, aplūkoju skapīša saturu - dažādas mācību grāmatas, klades, nekā neparasta. Durtiņu iekšpusē atradās spogulītis un neskaitāmi daudz uzlīmju, ko tur līmējām kopā. Apakšējā plauktā, kur viņa turēja sporta tērpu, atradu maisu ar drēbēm, ko uzreiz atvēru un aplūkoju. Pelēkas vingrošanas bikses, vairāki krekliņi, melna jaka. Nolēmu, ka tas bija labāk nekā nekas, tāpēc jau grasījos aizcirst skapīša durvis un doties Nikolas glābšanas operācijā, bet manu uzmanību pēkšņi piesaistīja kāda mūsu kopīgā fotogrāfija, kas bija pielīmēta pie gaiši pelēkās metāla sienas; bildei bija atlocījusies apakšējā mala, tāpēc izlēmu to noraut un, izveidojot jaunu eksemplāru, pielīmēt atpakaļ.
Ar diviem pirktiem pūlējos to uzmanīgi nodabūt nost, taču neveicās. Vēl kādu mirkli mēģinādama, beidzot to izdarīju, taču uz gaiteņa grīdas nolidoja vēl kaut kas – kaut kas viegls un balts. Papīra lapa. Pietupos un ātri to paņēmu, apjēgdama, ka skolēni jau atkal devušies uz stundām – tagad te klaiņoja pa kādam vientuļam skolasbiedram, tomēr man neviens nepievērsa īpašu uzmanību.
Lapa bija pavisam neliela, likās, ka tādu jau esmu kaut kur redzējusi. It kā pazīstama, it kā ne… Tumši zaļiem, izliektiem un ārkārtīgi nesaprotamiem burtiem bija rakstīts vārds „emarīni”. Bet kādā sakarā šī lapa atradās manas labākās draudzenes skapītī? Vai viņai bija kāds sakars ar emarīniem? Vai Nikolai šī lapa bija svarīga, tāpēc viņa to noglabāja vietā, kur neviens un nekad to neatrastu?
Izlēmu, ka vajadzēs viņai to kādreiz pajautāt; aizvēru skapīša durtiņas, joprojām stāvēdama gaiteņa vidū kā tāda idiote. Ieliku lapu somā un, atjēgusies no pārsteiguma, devos tualetes virzienā, kur meitene mani jau gaidīja. Zināju, ka tagad labāk nepieminēt nejauši atrasto.
- Ak, beidzot! – Nikola iesaucās, atvērusi kabīnes durvis. Pasniedzu viņai maisu un, atbalstījusies pret pretējo sienu, noslīgu uz grīdas, sakrustodama rokas uz krūtīm.
- Piedod. Nevarēju atkratīties no Markusa, - nomurmināju, kaut tie bija meli.
- Viņš ir idiots. Tagad mums jākrāso tās stulbās palodzes, bet viņš, redz, brauks spēlēt savas stulbās simfonijas.
- Nav stulbas. Pat ļoti skaistas.
- Aha, kā tad. Nu labi, vispār jau viņam ir seksīgs dibens, - draudzene skaļi iespurcās, kaut zināja, ka varēju kļūt arī greizsirdīga. Protams, netaisījos apvainoties jo tā taču bija tikai Nikola.
- Nikola… - iesmējos.
- Ko?! Nesaki, ka nekad neesi pavērojusi viņa dibentiņu! Kā tādai modelei! Laikam jau klavieru krēsls ir pārāk ciets, tāpēc… - draudzene smējās kā negudra. Arī man nāca smiekli, tomēr centos tos apvaldīt, lai kāds tos neizdzird un atkal neaizved mūs pie direktores.
- Ak, un kā būtu viņam pieskarties, ko? – Šķita, ka Nikolu tagad neviens nespēs apturēt – viņa tikai runās un runās visu ko. – Zini, tev jau tagad privilēģijas, esat taču kopā.
- Nu izbeidz! – Jutos tiešām neveikli, jo prātā iztēlojos, kā izskatītos, ja es kaut ko tādu darītu. Man pat nebija piecpadsmit.
- Labi. Liekas, esmu gatava, - viņa sacīja, un kabīnes durvis atkrita vaļā. Meitene bija uzvilkusi sporta tērpu, netīrās drēbes salikdama maisā.
- Laikam jau uz bioloģiju nepaspēsim. - Smīnēju. Zināju, ka kāds varēja piezvanīt vecākiem un pavēstīt, ka šodien biju nobastojusi jau vairākas stundas; tad nu gan bez vēl viena mājas aresta piecdesmit gadu garumā neizsprukšu cauri sveikā.
- Ko gan tur darīt? Tur taču nepētīs skaistu puišu aizmugures! – Nikola iesaucās; nu jutos vēl neveiklāk, jo bijām izgājušas gaitenī un tieši pretī nāca kāds vecāks vidusskolas puisis, kurš, šķita, pazīst Markusu. Centos nenosarkt, bet viņš tikai uzsmaidīja un pagāja garām.
- Nikola, klusāk! – Iebakstīju viņai ribās.
- Es tikai izsaku savas domas! Šeit ir brīva valsts! – viņa smējās. – Klau, ja jau esam nopelnījušas sodu, vai nebūtu jauki aizšmaukt arī no pārējām stundām? – meitene piedāvāja. Ideja likās tiešām vilinoša, tāpēc pasmaidīju un sadevušās elkoņos, devāmies ārā no skolas.
Visu priekšpusdienu braukājām pa pilsētu Nikolas automašīnā, nolaidušas jumtu. Viņai bija kabriolets, tāpēc jutāmies kā īstas princeses. Patiesībā šajā pilsētā tikai dažiem piederēja tādas mašīnas.
Bijām ieslēgušas skaistu mūziku un skaļi smējāmies, ēzdamas saldējumu un ļaudamas vējam plivināt matus.
Nikola visu ceļu radīja jaunas idejas par dažādām trakām lietām, ko darīsim vasarā. Viņa ne ar vārdu nepieminēja emarīnus – par tiem mēs nekad nerunājām -, par ko jutos draudzenei pateicīga.
- Zini, mēs varētu pamest šo bastardu pilsēteli un apceļot pasauli! Gribi, lidosim uz kādu Atlantijas okeāna salu? Jā… Man ir ideja! – Nikola iesaucās, pat nepamanīdama, ka tik tiešām sākusi kliegt.
- Vēl viena?
- Ak, saulīt, neesi taču tik garlaicīga! Negaidītas, trakas idejas ir vislabākās! – viņa smējās.
- Īpaši jau tad, kad tiek izgudrotas, aizbēgot no skolas! – atbildēju. Patiesībā jutos diezgan vainīga, ka neaizgājām uz pārējām stundām, taču neko vairs nevarēja mainīt. Diez kā gan tas izskatītos, ja mēs brauktu atpakaļ? Direktorei būtu par ko stāstīt savai ģimenei un visi kopā uzjautrinātos.
Iegriezāmies saldumu veikalā un nopirkām vēl dažādus gardumus, tai skaitā krāsaino ledu un milzum daudz šokolādes. Zināju, ka mamma dusmosies, ka iztērēju nedēļas kabatas naudu dažādiem nevajadzīgiem sīkumiem, taču pieņēmu, ka ar Nikolu nosvinējām mana mājas aresta beigas.
- Mēs būsim resnas, saulīt, - Nikola smējās. Pasmaidīju, kaut apjēdzu, ka draudzenei nu vismazāk vajadzētu par to uztraukties – viņa varēja ēst visu pēc kārtas tik lielos daudzumos, cik vien sirds kāroja, un nekad nepalika apaļāka.
- Nekas, rīt sadedzināsim šīs kalorijas. Vai aizmirsi, ka tā stulbā direktore lika mums krāsot kaut ko? – atgādināju. Nikola pamāja, un mēs turpinājām savu nelielo ceļojumu pa pilsētu.
Cerēju, ka Markusam drīz beigsies stundas. Ja viņš rīt brauks prom, gribēju puisi vēl satikt. Tieši tajā brīdī kabatā atskanēja pīkstiens. Izvilku telefonu ārā un izlasīju nelielo tekstu.
„Pie manis 17.00? Man ir pārsteigums.”
Izgāju no savas istabas un steidzos ārdurvju virzienā. Mamma bija devusies iepirkties, bet Tomass atradās futbola treniņā, par ko biju neizsakāmi laimīga, kaut joprojām centos ātrāk tikt no šejienes prom.
Paņēmu no pakaramā džinsu jaku un, uzvilkusi to plecos, devos ārā no nama, aši nospiezdama kodu uz ierīces, kas atradās uz sienas, lai durvis aizslēgtos. Atskanēja klikšķis. Pasmaidīju un soļoju Markusa mājas virzienā.
Saule joprojām atradās augstu debesīs, turklāt apkārt čivināja putniņi un zāle kļuva arvien zaļāka. Jutos lieliski, ja neņem vērā sirdsapziņas pārmetumus par neapmeklētajām stundām skolā un nelielajām galvassāpēm, kas bija izskaidrojamas kā blakusefekts vakardienas alkohola lietošanai. Labi, ka es vispār neapvēmu direktores dārgo kostīmu.
Nonācu pie drauga mājas dažu minūšu laikā, zinādama, ka esmu pārāk agri. Digitālais rokas pulkstenis vēstīja, ka ir divdesmit minūtes pirms pieciem vakarā.
Sapratu, ka Markuss tāpat nedusmosies, tāpēc izlēmu lieki nekavēties un doties iekšā.
- Hei, - sacīju, atvērdama durvis, lai gan nevienu neredzēju.
- Laura? Vai tā esi tu? – No kādas telpas atskanēja Markusa balss, tomēr nespēju noteikt, kur konkrēti viņš atradās. Tā varēja būt virtuve, bet tikpat labi arī viesistaba.
- Nu ja. Kurš gan cits?
- Mamma aizbrauca iepirkties rītdienai. Teica, ka būs vēlu, taču ej nu sazini!
- Aha. Kur tu esi? – vaicāju.
- Nāku! – viņš iesaucās un parādījās manā priekšā ar milzīgu sārtu rožu pušķi. Mazliet samulsu, nespēdama apjēgt, kādā sakarā tādas dāvanas.
- Tu esi traks?! – gandrīz iekliedzos, tomēr pieņēmu ziedus un ļāvu sevi noskūpstīt.
- Šķiet, visi tavi draugi ir mazliet neparasti.
- Nevis neparasti, bet gan izbēguši no trakonama. - Smējos. – Nesaprotu, kam par godu šī greznība, - nomurmināju, domās priecādamās par rozēm. Markuss pasmaidīja un, satvēris manu plaukstu, veda iekšā viesistabā.
Pamanīju, ka uz lielajām, melnajām klavierēm atradās trauks ar konfektēm un divas glāzes, kā arī šampanieša pudele. Gandrīz izlaidu rožu pušķi no rokām, kad sajutu, kā Markuss pieliecas tuvāk un iečukst ausī:
- Šodien aprit mēnesis, kopš oficiāli esam kopā. Apsveicu, saulesstariņ.