SESTĀ NODAĻA
2020.gads
Roberts Djūks Ostens
aprīlis.
- Robert… - pacēlusi galvu, Medisona lūkojās man sejā. Mirkli uzmetu skatienu Karmenai, kuras sejā vīdēja sāpju un izmisuma izteiksme, un devos pie jaunākās māsas, lai viņu apskautu, mierinātu, pateiktu, ka viss būs labi, lai gan pats tam vairs neticēju, pateiktu jebko… Satvēru meitenes plecus un lūkojos viņai tieši sejā, cerēdams, ka viņa visu sapratīs. Protams, ka sapratīs, Medisona bija gudra un atjautīga meitene.
Viņas acis bija piesarkušas, taču māsa nekliedza un nebija tik lielā šokā kā Karmena, vismaz man tā likās.
- Robert, vai tagad esam palikuši divi vien? – viņa klusi jautāja, lai Sems un Karmena, kas stāvēja mums ai muguras, neko nedzirdētu.
- Mamma ir slimnīcā. Viņa izķepurosies, un mums viss būs labi, - apskāvis māsu, iečukstēju viņai ausī.
- Tu lieliski zini, ka nebūs, - Medisona attrauca un, izrāvusies no mana tvēriena, devās uz citu telpu. Pagriezies pamanīju, ka dzīvojamā istabā esmu viens, tāpēc sekoju māsai pa pēdām. Nonācām virtuvē, un es pamanīju, ka Sems centās iedarbināt tējkannu. Karmena, atvērusi ledusskapi, sacīja:
- Nekas nedarbojas. Elektrība ir pazudusi. – Šķita, ka meitene ar katru minūti kļūst arvien nemierīgāka. Lai kā gribēju viņu iekļaut savās skavās, noskūpstīt, lai viņa zinātu, ka visas cerības vēl nav zudušas, zināju, ka šis nebija īstais brīdis, lai atklātu savas jūtas. Varbūt tāds īstais brīdis nepienāks vairs nekad.
- Lai nu kā, mums ir jāpaēd, - Sems pēc brīža teica un atkal atvēra ledusskapi.
- Tu vēlies ēst? – Karmena, kura joprojām stāvēja soļa attālumā no puiša, norūca. – Tagad, kad… kad Šarlote… - Cerēju, ka viņa nesāks atkal raudāt, nevēlējos redzēt, kā viņai sāp un kā es nespēju to novērst.
- Jebkurā gadījumā mums ir jāiestiprinās, - Sems atbildēja un sāka vilkt ārā no ledusskapja produktus. – Nevar zināt, kad vēl radīsies tāda iespēja, turklāt mums ir nepieciešama enerģija.
Karmena taisījās protestēt, bet es iebildu, neļaudams viņai runāt: - Kraufordam taisnība.
- Un kā mēs to visu pagatavosim, ja nekas nedarbojas? – Karmena, sakrustojusi rokas uz krūtīm, visai skeptiski nomurmināja, lūkodamās uz olu paciņu un cīsiņiem.
- Jums ir gāzes plīts. Iespējams, tā vēl darbojas, - no virtuves durvju puses atskanēja Medisonas balss. Visi trīs pagriezāmies un uzlūkojām manu mazo māsu. – Mēs varam pagatavot arī tēju, tā noteikti noderēs, it īpaši tev, - viņa palūkojās uz Karmenu.
- Dariet, ko gribat, - meitene norūca un apsēdās pie galda.
- Lieliski, - Sems sarkastiski nomurmināja. – Nu tad maziņā gatavos tēju, Ostens uzceps olas, bet es pagaidām pagatavošu cīsiņus, - viņš komandēja. Īsti nezināju, kurš bija norīkojis Semu par mūsu līderi, taču tagad negribēju strīdēties, noskaņojums telpā jau tā bija diezgan saspringts.
- Nekad vairs nesauc mani par maziņo, vai skaidrs? Nekad. – Medisona dusmīgi sacīja. Dažreiz man likās, ka viņai bija nevis divpadsmit, bet divdesmit gadu, jo māsa patiešām uzvedās kā pieaudzis cilvēks. Kopš šodienas mums visiem bija jākļūst pieaugušiem, bērnība un muļķošanās bija jāatstāj aiz muguras.
- Labi, labi, - Sems, it kā atvainodamies, pacēla abas rokas. Atradis pannu, uzliku to uz plīts un klusībā lūdzos, lai tā vēl darbojas. Pēc vairākiem centieniem to iedegt, beidzot parādījās zila liesmiņa.
- Paldies Dievam, - klusi nomurmināju un sāku gatavot omleti no visām olām, kas bija paciņā.
- Un ko mēs darīsim, kad nedarbosies arī plīts? – mums aiz muguras atskanēja Karmenas balss. – Vai mūs gaida tāds pats liktenis kā Šarloti? – Man likās, ka tas bija retorisks jautājums, taču Sems, atstājis savu darāmo, pietupās meitenes priekšā un satvēra viņas plaukstas savējās. Pa kuru laiku viņi bija kļuvuši tik tuvi? Man vienmēr likās, ka viņi pat nepazina viens otru. Puisis kaut ko čukstēja, un izskatījās, ka Karmenu tas nomierina. Lūkojos šajā ainā ar riebumu, pats vēlēdamies atrasties viņa vietā.
- Paldies, Sem, - Karmena skaļāk sacīja un cieši viņu apskāva. Viņš piecēlās un atgriezās pie sava darāmā.
- Runājot par plīti, - sarunā iesaistījās Medisona. – Mēs varēsim izmantot kamīnu dzīvojamā istabā. Tas taču ir īsts, vai ne? – viņa uzlūkoja Karmenu, kura mēmi pamāja.
- Un dedzināsim grāmatas kā tajā filmā? Kā tur sauca, Diena pēc rītdienas? – Sems sarkastiski vaicāja un izplūda smieklos pats par savu joku. Man gan smiekli nenāca, bijām nokļuvuši tiešām nopietnā un bīstamā situācijā, kad katru mirkli karājāmies diedziņā starp dzīvību un nāvi.
- Ko tad tu iesaki, gudrīti? – Medisona tikpat sarkastiski atbildēja. Viņa vienmēr mācēja pastāvēt gan par sev, gan citiem, tieši tāpēc māsu mīlēju vēl vairāk. Atradis šķīvi, ieliku tajā gatavās omletes un ļāvu Semam nostāties manā vietā pie plīts. Nolicis trauku uz galda, izņēmu no skapīša vēl četrus šķīvjus un citus galda piederumus, kurus saliku uz galda.
- Paldies, Robert, - Karmena sacīja, kaut gan nebiju izdarījis neko pārdabisku. Medisona, ielējusi krūzēs tēju, novietoja tās mums priekšā un salika šķīvjos ēdienu. Bija diezgan dīvaini tā sēdēt pie pusdienu galda, it kā nekas nebūtu noticis, it kā pasaulē nebūtu sākusies iznīcība un aiz loga nevaldītu haoss.
- Krauford, kad paēdīsim, aiziesim uz kapsētu, jāsarunā par Šarlotes bērēm, - palūkojos uz puisi, kurš sēdēja man pretī. Viņš mēmi pamāja un turpināja ēst. Izdzirdējusi manus vārdus, Karmena sāka klepot, un nez kāpēc uzreiz sapratu, ka viņa nav vienkārši aizrijusies.
- Robert, vai nevar Šarloti apbedīt kaut kur citur? – Viņa cerīgi lūkojās manī. – Viņai ļoti patika ķiršu krūmi, vai nevarētu tur? - meitene norādīja ar roku uz loga pusi, aiz kura atradās dārzs. Palūkojos uz Medisonu, gribēdams zināt, ko māsa par to domā. Acīmredzot arī viņai palika žēl Karmenas, kura nu jau izskatījās gaužām izmisusi, tāpēc meitene sacīja:
- Karmenai taisnība. Turklāt kapsēta šajās dienās noteikti būs pārpildīta, iemetīs vēl Šarloti kaut kādā bedrē ar desmit citiem un viss, bet šeit viņai būs mierīgi.
- Paldies, Medisona, - Karmena jau mierīgāk atbildēja un uzsmaidīja pretī sēdošajai meitenei.
- Nu tad, ja esat beiguši sentimentālo daļu, mēs ar Ostenu varam sākt jau tagad, jo izskatās, ka beidzot nelīst. Turklāt viņa drīz sāks smirdēt, - Sems ar galvu pamāja uz dzīvojamās istabas pusi. Gribēju viņam iesist par pēdējiem vārdiem, jo viņš runāja par manu māsu, tomēr apjēdzu, ka viņam taisnība.
- Paldies, puiši, - Karmena piecēlās un sāka vākt traukus. Lai cik sāpīga nebūtu šī diena, šķita, ka viņa ir mazliet nomierinājusies. – Garāžā jābūt lāpstām, iesim paskatīties. Medisona, pieskati māju, sarunāts?