vienpadsmit

~ Tagad ~

 

Tikai vakarpusē – kad saule no cauruma spīd arvien vājāk un vājāk – izlemju doties ārā no istabas. Tam ir vairāki iemesli, tomēr vislielākais ir nepārtrauktā vajadzība pēc labierīcībām. Sākumā domāju pagaidīt, kamēr kāds ieradīsies, lai paņemtu tukšo paplāti (tajā brīdī arī iedomājos par salocīto līniju lapiņu iepriekšējās brokastīs, taču par to prātot ir lieki, jo nedomāju, ka uzzināšu, kas tur bija rakstīts), bet neviens nenāk. Pēc tam rodas ideja kādu pasaukt. Tas arī tiek atmests, jo neesmu īsti pārliecināta, ka tetovētais ir Evans un meitene ir Džeina. Nekas cits neatliek, kā meklēt visu pašai.

Izslīdu no gultas un kailām pēdām aiztipinu līdz pavērtajām durvīm, cerēdama nevienu aiz tām nesatikt, ja nu ir izlemts telpu sargāt, taču durvis netiek uzmanītas.

- Hallo? – pabāzusi galvu, saku, vēl domādama, ka kāds varētu atsaukties. Valda klusums, kas tik ļoti atgādina visas lavīšanās reizes no Beilīnu mājām, lai dotos pie Markusa. Nekas neliekas atšķirīgs, tā pati satraukuma pilnā sajūta, nodevīgi čīkstošie grīdas dēļi un bailes tikt pieķertai, bet tā nenotiek. Varbūt neviena te nav?

Muļķības. Viņi nebūtu tik stulbi, lai atstātu svešu meiteni pilnīgi vienu savās mājās, cerot, ka viņa nevienu neapzags vai neaizlaidīsies lapās. Varbūt visi jau guļ? Protams, kurš gan pirms saulrieta dodas gulēt?

Izlavos gaitenī un, sekojot pati savai garajai ēnai, dodos kāpņu virzienā. Šajā stāvā ir vēl četras gaišas durvis, tomēr esmu gandrīz vai pārliecināta, ka te būs tikai guļamistabas, tāpēc izlemju kāpt lejup. Tas, protams, ir riskanti, jo varu uzskriet kādam tieši virsū, bet ar katru šādu šaubu pilno domu pūslis arvien spēcīgāk spiež, ziņojot, ka jākustas ātri.

Tikai tagad, kad necenšos tikt prom, jo zinu, ka arī šajā reizē notiks tas pats, kas iepriekš, spēju aplūkot telpas vientuļo interjeru, kas atgādina visas fotogrāfijas no pagājušā gadsimta – gleznas, baltas un zilas vāzes, nelieli galdiņi gar sienām, kā arī maigi, bēši paklāji, kas patīkami skar tulznainās pēdas.

Kad kāpju pa diezgan stāvajām un čīkstošajām kāpnēm – kā tas ir visā šajā mājā -, lejup aiz stūra pamanu kādu ēnu, kas uzreiz izgaist, kā saprotot, ka tuvojos. Varbūt vajadzētu doties atpakaļ? Varbūt es nemaz nedrīkstu te atrasties?

Sastingstu uz vietas, pieturoties pie aukstajām koka margām, un vēroju vietu, kur atradās ēna. Tagad tur spīd vienīgi vāja saules staru deja, kustoties tik lēni, ka to sākumā nemaz nevar pamanīt. Tā noteikti bija Džeina, vai ne? Tā pati meitene, kurai uzbruku ar paplāti, tagad viņa no manis baidījās.

Jā, saprotu, es arī savā ziņā no sevis baidos, jo nezinu, kas vairs esmu. Neko nezinu, ne, kā mani īsti sauc, kā izskatos, kāds ir mans mērķis, no kurienes nāku, kur dodos. Kas notiek pasaulē, no kā bīties, kam uzticēties un kam - ne.

Kāpēc vajadzēja  iztērēt Vēlēšanos, ja tagad viss liekas vēl sliktāk nekā iepriekš?

Kad izlēmu par labu pērles iztērēšanai, gribēju nokļūt aptuveni nedēļu tālā pagātnē, kad vēl spēju izmainīt nākotni, apturēt mammu no došanās prom, lai varētu izglābt viņu no negadījuma, citādi Beilīnu dzimta tika atklāta un tagad visi zināja, ka tieši mēs esam vieni no emarīniem. Pasaulē jau sen mīt grupējumi – rebeli – kuri cenšas nogalināt visus emarīnus, lai tikai spētu iegūt viņu Vēlēšanās, tādējādi izmantojot tās savā labā, tāpēc atklāt ģimenes noslēpumus ir vairāk nekā bīstami – tā ir pašnāvība. Tāpēc arī, mazai esot, vecāki bija man uz Tomasam atņēmuši Beilīnu dzimtas grāmatu. Lai mēs nedarītu neko aplamu un nepastāstītu kādam, kas esam.

Kad atklāja manu mammu, tika atklāta visa ģimene. Visiem atklāta tiku es.

Kā gan ir mainījusies pasaule kopš tā brīža? Vai vispār mans brālis un tētis ir dzīvi? Un kā ar pārējiem radiem? Kā ar citām dzimtām? Kas gan ir noticis šajā laikā?

Uzreiz prātā uzpeld Evana iepriekš teiktais:

„Šādā pasaulē, kas ir tagad, dzīvības ir pēc iespējas vairāk jāsaudzē.” Šī pasaule noteikti nav tā, ko atminos. Un es pat nezinu, vai vēlos atklāt ko vairāk.

Kad esmu nokļuvusi līdz kāpņu apakšai, dzirdu kādu tuvojamies. Tie nav tikko minētā puiša smagie soļi, nav arī Džeinas tipināšanai līdzīgie, tāpēc uzreiz ir skaidrs, ka tuvojas otrais, kurš mani medīja. Nepaspēju uzkāpt pat vienu pakāpienu, kad viņš uzreiz parādās skatam ar to pašu bisi.

Viņš mani nositīs, viņš mani nudien nositīs.

Redzu viņu tuvojamies, saspringtiem muskuļiem un sakniebtām lūpām tik cieši, ka seja liekas pabalējam. Man nav, kur bēgt, to saprotu uzreiz, paveroties apkārt un atklājot vien pelēkas sienas. Atkāpjos, bet uzreiz paklūpu aiz augstā pakāpiena un jūtu smeldzoņu sākamies pie astes kaula.

Jau paceļu roku, lai aizsegtu seju, kad gaitenī ienesas Evans un izrauj no jaunākā puiša rokām ieroci:

- Vai man tev tiešām būs jāaizliedz to izmantot?!

Lai cik ļoti iepriekš nebiju šaubījusies par Evana mērķiem attiecībā pret mani, tajā brīdī, kad viņš atņēma puisim bisi un mana sirds gandrīz apstājās baiļu ietekmē, sapratu, ka pagaidām varu viņam uzticēties. Stingru skatienu kā kaķis nakts vidū vēroju, kā ierocis šūpojas puiša tetovētajās rokās, pēc tam tiekot nolikts uz zemes daudz tuvākā attālumā man nekā otram jauneklim. Rīkle ar katru sirdpukstu sažņaudzas arvien vairāk, tomēr tas ir skaidrs – kamēr viņš nezina, ka esmu emarīna, kamēr esmu vienīgi viešņa šajā namā, spēju turēties aiz Evana platās muguras un slēpties ēnās.

Kā dzirdot manas domas, puisis satver mani aiz plaukstas locītavas, pirkstiem mikli slīdot gar ādu, un pierauj stāvus; vajag pieturēties pie viņa rokas, lai spētu atgūt līdzsvaru, kas šobrīd šķiet apšaubāms jēdziens. Neliekas, ka viņam mana minstināšanās liktos neparasta, tāpēc Evans neatlaiž tvērienu.

- Ja tu zinātu, ka viņa ir no tiem, tu pats ielaistu lodi pierē! – jauneklis, gandrīz paslīdējis zem galdiņa ar stikla vāzi, beidzot pieslienas uz divām kājām un, nenotraucis paprāvo putekļu un netīrumu kārtu, kas ir sakrājusies uz biksēm, aizjoņo atpakaļ pa gaiteni, no kura iepriekš ieradās.

- Tur jau tā lieta! - Evans paceļ balsi, liekot pat maniem matiņiem uz skausta sacelties, un uzreiz atminos par bisi pusotra soļa attālumā no mums abiem, kaut uzreiz šo domu atmetu. Neuzskatu, ka man ir pietiekami laba koordinācija, lai apmānītu par pārdesmit centimetriem augstāko un vismaz divas reizes spēcīgāko puisi pat, ja ierocis atrastos vēl tuvāk. - Mēs nezinām neko skaidri!

Pašai nemanot, biju izrāvusies no Evana sasvīdušās plaukstas, tomēr neliekas, ka puisis to būtu manījis, jo seja paliek tikpat neizteiksmīga, cik visu laiku, kopš te ierados. Es pat nevaru nojaust, par ko viņš domā.

Tomēr, ja Evans zinātu, kas esmu, nevajadzētu būt telepātei, lai saprastu.

- Paldies, - pateicu un uzsteidzos atpakaļ uz savu istabu. Biju nobiedējusi pati sevi ar šīm domām, ar kadriem, kā tieku notverta un aizvesta uz galveno rebelu – emarīnu slaktētāju – mītni un āda pēc ādas nāktu nost no auguma.

Aizcērtu durvis un nostājos ar muguru pret tām, nespēdama saprast, kādēļ agrāk par to nebiju tik ļoti bijusies. It kā bailes būtu izslīdējušas no savas slēptuves laikā, kad te neatrados, laikā, kad dzīvoju savu dzīvi, to pat nenojauzdama.

Tā arī uz labierīcībām neaizgāju un arī nešķiet, ka būtu vajadzība.

 

 

Nakts laikā, kamēr gulēju neviena netraucētā miegā, atkal tiku ieslēgta, un pie lieveņa atradās salocīta līniju lapa un virs tās kā bākuguns vizēja mirguļojoša pildspalva ar melnu tinti.

Pirms vēl īsti par to padomāju, izlemju arī šoreiz to neaiztikt. Nevarēja zināt, kas būs rakstīts, nevarēja zināt, ko viņi vēlētos zināt, turklāt, kādēļ ir jāmuļķojas ar šādām nieka lapelēm, ja varēja mierīgi izrunāties? Nevarēju jau neteikt, ka aizbēgt no midzeņa ir pašnāvība, jo stāties pretim diviem gandrīz pieaugušiem jaunekļiem un pusaudzei ar ieroci nav prāta darbs.

Atkal esmu nogurusi, atkal žņaudzošā sajūta kuņģī un rīklē rāda savu, jo pat nostāvēt kājās īsti nevarēju bez pieturēšanās pie sienas.

Vai šādi spēlējas kaķis ar peli?

Niknums uzvirmo kā lava vulkāna izvirduma laikā – strauji un pavisam negaidīti. Kā viņi nekaunas šādi izrīkoties pret septiņpadsmitgadīgu meiteni, kas pat nemāk aizstāvēt pati sevi? Ja vien man ir septiņpadsmit. Nevaru jau būt droša.

Dusmu ietekmē saņemu visas iespējamās drosmes paliekas un triecu dūres pret durvīm, liekot tām burtiski palekties uz vietas. Dauzu no visa spēka, dauzu, dauzu, dauzu, triecu, situ un dauzu, ik pēc pāris sitieniem izmetot kādu nodrillētu frāzi.

- Laidiet mani ārā! – Pirmais teikums. – Laidiet mani, sasodīts, ārā! – Otrais. Iekļauju vēl lielāku niknumu šajos četros vārdos. – Laidiet mani ārā no šīs sasodītās istabas! Es neesmu jūsu sasodītais cietumnieks, sasodīts! Pie velna! – Neliekas, ka jebkad agrāk būtu tik daudz izmantojusi vārdu „sasodīts” viena monologa laikā. Pat ne strīdos ar brāli. Tomēr šoreiz pat ar četriem vārda pielietojumiem nav gana, tāpēc noberu vismaz desmit lamu vārdus, pirms izlemju nomierināties. Cik nu varu.

Nokrītu uz ceļiem, atbalstot pakausi pret durvīm, un palūkojos uz vienmuļajiem, netīri baltajiem griestiem, kas čum un mudž ar zirnekļu tīkliem. Agrāk man šāda tipa daudzkāji riebās, nespēju pavadīt vienā istabā ne minūti, tomēr šoreiz, redzot garas kājas rāpjamies cauri savītajiem slāņiem, manī nenoraustās ne muskulis. Visas iekšējās un ārējās dusmas tiek izgāztas uz nolaupītājiem, uz tiem, kuri mani te atstāj un ne par kādu cenu neļauj doties savās gaitās.

Klusumā esmu pārliecināta, ka kāds sēž aiz durvīm un noklausās dusmu uzplūdu, ignorējot ik vārdu no manas mutes, ik skaņu, ko rada dunošās delnas pret grīdu vai sienām.

Un tās dun un dun, un dun.

Kāpēc vispār vajadzēja izlietot gadu pelnīto Vēlēšanos? Kāpēc es biju tik stulba?

Jūtu asaras žņaudzamies rīklē, taču cenšos sāļumu apvaldīt, iekožot apakšlūpā. Šobrīd varēju būt mājās, varēju sēdēt pie Markusa koncertflīģeļa un klausīties, kā viņš spēlē skaņdarbus no Mocarta vai Baha repertuāra, varēju strīdēties ar Tomasu vai būt mammas bērēs.

Mammas bēres. Viņa ir mirusi, viņa patiešām ir mani pametusi, un es nespēju pat ar tādām emarīnu dotībām neko izdarīt.

Nolaidusi rokas gar sāniem, nejauši pieskaros jau ar kājām mīcītajai lapai un no visas sirds vēlos saplēst to sīkos jo sīkos gabaliņos, lai parādītu, ka netaisos soļot pēc viņu stabules. Tomēr to neizdaru. Kaut kas dziļi iekšā saka, ka vajadzētu vismaz iemest aci, vismaz saprast, par ko tur ir, ko viņi no manis vēlas.

„Nē,” daudz skaļāk saka balss galvā, un es tai paklausu. Pirksti rauj lapu uz pusēm, tad vēl, vēl un vēl, līdz klēpī atrodas desmitiem nesimetrisku gabaliņu, un tad es sāku raudāt. Pavisam droši, kā vēl nekad agrāk, asaras birst gaišajos matos, iesūcas netīrajā krekliņā un izpludinot tinti uz vienas vai otras lapiņas paliekas. Un es šņukstu, un raudu, raudu, raudu, līdz vairs nav, ko. Par pagātni, par simfonijām, ko neesmu dzirdējusi Markusa koncertos, par mammu, tēti un brāli, par zaudēto sevi.

- Laidiet mani ārā! – aizžņaugtu rīkli iesaucos, un nopurinu driskas uz zemes, vēloties visu aizspert ar papēžiem prom, bet tad – ar acs galu – pamanu savu rokrakstu, savus asos burtus un cilpiņas, kas mūždien atšķīrās, kaut centos rakstīt līdzīgi. Un tas rokraksts – mani burti – veido manu pašu vārdu.

„Laura”, saka viena lapiņa, kaut  otrs „a” burts nav izlasāms, jo tieši vidū atrodas plīsuma līnija.

Tā ir mana vēstule man pašai. Un es to saplēsu. Iznīcināju bez domāšanas.

Strauji metos visu likt kopā. Tas ir daudz grūtāk nekā domāju, jo dažas lapiņas niknuma dēļ bija aizpurinātas līdz pat gultas apakšai. Caurvējš turpina visu pūst prom, tāpēc vajag visu laiku turēt virsū plaukstu. Galu galā varu izlasīt vai vismaz izprast, kas tur domāts.

 

„Laura,

 

Nezinu, cik ilgs laiks būs pagājis, kad lasīsi vēstuli, tomēr skaidrs ir viens – vai nu tu neko nespēji izmainīt pagātnē, vai arī nokļuvi kādu laiku uz priekšu. Katram gadījumam šo rakstu, lai tu saprastu, kas norisinās.

Pirmkārt, viss ir mainījies. Es – tu -, pasaule, attiecības un dzīve kā tāda. Šaubos, vai spēsi atpazīt dzimto pilsētu, tomēr nebīsties – ir cilvēki, kuri var tev palīdzēt saprast un atcerēties, jo neticu, ka nevari zināt to, ko zinu es. Mēs esam viens cilvēks vienā ķermenī un ar vienu prātu.

Šo vēstuli rakstu divdesmit piecus mēnešus pēc mammas nāves, un rebeli ir uzsākuši savu gājienu pret emarīniem. Tu domā, ka toreiz bija slikti? Ka emarīnu iknedēļas slepkavošana bija visaugstākais punkts? Nē, piedod, bet šo uzskatu esmu mainījusi krasi, jo tagad rebeli ir sadalījušies divās daļās – rebelos (tie, kuri slepkavo) un belionos (tie, kuri nolaupa un tur emarīnus zem atslēgas) – un to skaitlis ir palielinājies neiedomājamā ātrumā. Beilīni vairs neeksistē, tie, kuri zināja par mums, uzskata, ka esam iznīcināti, tāpēc tu nedrīksti nevienam teikt īsto vārdu. No šī brīža esi Beilija Spensere, draugi tevi sauc par Beilu un tev dzimšanas diena ir 17. augustā (kā Markusam, atceries?).

Ir sācies karš starp emarīnu aizstāvjiem un rebeliem (belioniem), un neliekas, ka situācija drīz vien uzlabosies. Neatgriezies mājās, dodies pēc iespējas tālāk uz ziemeļiem un nekad neapstājies. Viss ir paslēpts drošībā, neuztraucies par Beilīnu grāmatu, neuztraucies arī par to, ka kāds varētu atrast tevi ar Vēlēšanās pērlēm, to nav tev tuvumā.

Ej un priekšu un nelūkojies atpakaļ.

 

Beilija.”

 

Lapas apakšā smalkiem burtiem rakstīti cilvēku vārdi. Steidzos tos lasīt, neredzot nevienu pazīstamu vai vismaz dzirdētu. Enija Louva, Sems Grīns, Skailera Džeksone. Un vēl un vēl, un vēl.

Kad esmu tikusi galā ar vēstuli un sarakstu otro reizi, apjēdzu, ka tur nav minēts ne kāds no ģimenes, ne Nikola un Markuss.

Kuņģī viss sāpīgi sažņaudzas, un es pārbraucu roku pāri mozaīkai, liekot gabaliņiem sajaukties vienā putrā.

Vairāk nemēģinu to sakārtot.