astoņi
~Toreiz~
Kādu brīdi tā sēdēju, ieplestām acīm un pavērtu muti. Nezināju, ko domāt. Vai Aleina Lī, rakstot šos vārdus, bija domājusi par rebeliem? Vai arī par parastajiem cilvēkiem, tādiem kā mana draugi, kuriem nepiemita emarīniem raksturīgās spējas? Nespēju to visu saprast. Vai tad par emarīniem nebija zināms jau kopš to rašanās brīža?
Neko nesapratu.
Pielēcu kājās, uzmanīgi aizvērdama lādes vāku. Paņēmu grāmatu rokās, izlemdama to kārtīgāk izpētīt vakarā, kad būšu savā istabā, drošībā. Tagad vajadzēja to kārtīgi paslēpt, lai Tomass neatrod un nenosūdz mammai.
Izrāpos no bēniņiem un klusi atgriezos savā istabā, iebāzdama biezo sējumu skolas somā. Prātā bija radusies kāda doma. Ja nu es aizietu pie vecmammas? Viņa visu mūžu bija strādājusi kādā emarīnu izpētes centrā, zinot par šo sugu gandrīz visu iespējamo informāciju. Es varētu pajautāt, kas tā par grāmatu, ko tā dara manās mājās… Es iegūtu atbildes uz desmitiem citu jautājumu… Jā, tā bija laba doma, tikai sākumā vajadzēja izkļūt ārā no mājas.
Ātri pārģērbos un, sasējusi matus nekārtīgā zirgastē, uzliku somu plecos un devos uz pirmo stāvu, kur vairs nedzirdēja putekļsūcēja rūkšanu. Mammu atradu virtuvē, slaukot traukus.
- Vai tu kaut kur iesi? – viņa smaidot jautāja, tomēr mājas arestu nepieminēja.
- Jā, nu… Gribēju apciemot vecmammu, sen jau neesmu pie viņas bijusi, - paraustīju plecus, cenzdamās neizraisīt nekādas aizdomas.
- Klau, Laura, ja tev ir kādi jautājumi, tu droši vari tos uzdot man.
- Man nav… Es vienkārši gribu aiziet pie vecmammas.
- Un kā būtu, ja mēs aizietu kopā? Zini, ir pienācis laiks tev šo to pastāstīt, - viņa klusi sacīja, noslaukot rokas virtuves dvielī.
- Mammu, tas nav nepieciešams… - centos, cik spēdama, lai mamma neietu līdzi. Gribēju aprunāties ar veco sievieti divatā, tas būtu daudz drošāk, turklāt saruna netiktu uzreiz izstāstīta Tomasam.
- Laura, es zinu, ka mūsu attiecības pēdējā laikā nav bijušas necik labas, tomēr… Tev drīz būs piecpadsmit un… Man ir tev šis tas jāpastāsta. Par emarīniem. – Līdzko mamma pieminēja šo sugu, sarosījos, taču mēģināju neizrādīt, ka nu jau esmu ieinteresēta. Jau sen biju noskaidrojusi, ka gan mamma, gan vecmamma par emarīniem zina ļoti daudz, bet… Kāds tam visam sakars ar mani?
- Nu… Ja tu tā uzstāj, - jau atkal paraustīju plecus, pūlēdamās izskatīties neuztraukta, kaut prātā lidoja un riņķoja miljoniem dažādu domu un ideju, jautājumu un neskaidru pieņēmumu.
- Paldies, Laura. Es tūlīt būšu atpakaļ! – To pateikusi, sieviete uzreiz nometa dvieli uz virtuves galda un aizsteidzās uz otro stāvu, acīmredzot, lai pārģērbtos. Stāvēju kā pārakmeņojusies, bakstīdama somas lenci. Augšstāvā dzirdēju mammas un brāļa sarunāšanos.
Sieviete parādījās uz kāpnēm, nu jau pavisam citās drēbēs – viņai mugurā bija gaiši zaļa, plandoša pavasara kleita un melnas kurpes. Mamma man uzsmaidīja, uzsaukdama Tomasam:
- Mēs braucam uz veikalu! Laurai vajag jaunus džinsus! Būsim pēc dažām stundām! – viņa meloja. Kāpēc nevarēja pateikt, ka braucam pie vecmammas?
Izgājām no mājas, un mana sejas izteiksme noteikti joprojām bija pārsteiguma pilna, ko mamma saprata pareizi.
- Nav nekādas vajadzības, lai Tomass uzzina mūsu mērķi. Viņš par emarīniem visu var uzzināt televīzijā, - viņa nevainīgi pasmaidīja, iesēzdamās šofera vietā. Ierāpos mammai blakus un pamāju ar galvu, it kā būtu sapratusi. Kaut kā nelikās, ka viņa tāpat vien meloja jaunākajam brālim – tur bija jābūt vēl kādam man neizprotamam iemeslam, kādam skeletam skapī.
- Viņš tāpat jau visu zina. Es atceros, kā mēs sēdējām un šķirstījām to grāmatu, turklāt visa pasaule par to vien runā.
- Jā, pareizi. Bet viņam nav jādzird tas, kas ir paredzēts tikai tev, meitiņ.
- Un kas tas būtu?
- Pacieties mazlietiņ, gan dzirdēsi, - viņa klusi pasmējās; mašīna pagriezās ap stūri, un skatam atklājās Markusa gaišā, lielā māja. Puisis kopā ar mammu sēdēja verandā uz dārza krēsliem. Draugs lasīja kādu grāmatu, tomēr, kad braucām garām, pacēla acis un man uzsmaidīja. Pamāju ar roku sveicienu, taču tad jau bijām nogriezušās uz citas ielas.
Jutos tik priecīga, redzot Markusu ārpus skolas. Atrodot emarīnu grāmatu un par to visu prātojot, biju pat izmetusi no galvas, ka rīt varēšu kopā ar viņu iet, kur vien gribēšu, ka man vairs nebūs mājas aresta. Tad gan mēs izpriecāsimies tā kārtīgi.
Atlikušo ceļu līdz vecmammas mājām braucām klusēdamas.
Nezināju, cik ilgu laiku nebiju apciemojusi vecmammas mājas. Redzējāmies diezgan reti – tad, kad viņa pati atnāca pie mums uz vakariņām.
Tiku spēcīgi apskauta un sabučota. Nu, protams, kā gan bez tā. Viņa zināja, ka man tas riebās jau kopš bērnības, tomēr tik un tā to darīja.
- Meitenes, kāpēc jūs mani pat nepabrīdinājāt, ka ieradīsieties? Es būtu nopirkusi Sofijas mīļoto medus kūku, - viņa tēlotā uzpūtībā nomurmināja, ieaicinādama mūs priekšnamā. Pamanīju, ka mammas vaigi uz brīdi paliek pavisam sarkani. Te patīkami smaržoja pēc veļas pulvera, sienas bija gaiši rozā krāsā, un visapkārt atradās lielas vāzes ar ziediem. Kā parasti.
- Vai gribat kafiju vai tēju? Tūlīt apsēdīsimies pie televizora, pastāstīsiet, kā jums iet! Tik sen neesam runājušas, pašas zināt, mans darbs…
- Mammu, mēs tieši tāpēc atnācām. Laurai laiks uzzināt visu patiesību par emarīniem.
- Ak, nu pareizi! Tev taču jau būs piecpadsmit, ko? – Jutos diezgan neērti, ka vecmamma neatcerējās manu vecumu, tomēr arī es nebiju simtprocentīgi pārliecināta, cik tad viņai pašai gadu.
Jau pēc desmit minūtēm visas sēdējām viesistabā uz dīvāniem; uz nelielā stikla galdiņa, kur iepriekš atradās tikai sakaltušu ziedu kompozīcija gaiši zilā podiņā, apsietā ar tumšākas krāsas lenti, tagad jau bija porcelāna krūzītes, tējkanniņa un cepumu trauciņš. Biju nolikusi sev blakus somu, lai parādītu viņām grāmatu.
Pēkšņi likās, ka varu mammai uzticēties, ka tagad mūsu attiecības būs pavisam citādākas.
- Laura, mēs gribējām pastāstīt kaut ko ļoti svarīgu. - Abas uz brīdi saskatījās, un, kad neatbildēju, mamma turpināja runāt: - Jau daudzus gadus rebeli nogalina emarīnus, jo tiek uzskatīts, ka mēs esam ļaunuma iemiesojumi. Gan televīzijā, gan avīzēs un žurnālos tiek izplatītas dažādas propagandas. Tomēr lielākā daļa informācijas ir meli. Emarīni bieži vien palīdz parastajai tautai…
- Pagaidi! – iesaucos. Vai tiešām tas, kam biju ticējusi visu savu mūžu, izrādījās meli? Un kā tad ar laipnās, jaukās vēstures skolotājas stāstiem, ka emarīni ir briesmoņi, kuri izmantoja savas spējas, lai izraisītu pasaulē katastrofas?
- Vai tiešām… Vai jūs tiešām man nemelojat? – jautāju. Vairs nezināju, kam ticēt.
- Laura, kāda mums jēga tev melot? Mūsu dzimta pieder emarīnu sugai. Un tu arī, - vecmamma pasmaidīja, cenzdamās uzlikt man uz pleca plauktu, taču spējīgi atrāvos, sākdama ātri runāt:
- Un kāpēc tad to uzzinu tikai tagad?! Vai tiešām jums liekas, ka ticēšu? Desmit gadus esmu klausījusies tajā, ko stāsta medijos, un tagad tā pēkšņi nevaru to vienkārši aizmirst!
Mirkli valdīja neomulīgs klusums. Izlikos, ka dzēru tēju, kaut uzmanīgi vēroju, kā mamma ar vecmāmiņu uztraukti saskatās. Beidzot ierunājās mamma:
- Vispār jau tu to esi zinājusi jau ilgu laiku. Vai atceries, kad kopā ar Tomasu pētījāt to emarīnu grāmatu? – Pagaidījusi, kamēr apstiprinoši pamāju ar galvu, sieviete turpināja. – Tad lūk – toreiz mēs ar tēvu izlēmām, ka jums jāaizmirst patiesība un jātic tam, ko saka televizorā.
- Tāpēc tava mamma atnāca pie manis, un es iedevu zāles, kas pasliktina atmiņu par bērnību. Vairākus gadus tu lietoji šīs zāles, tomēr par to nenojauti. Tieši tāpēc tagad šķiet, ka mēs melojam.
Nezināju, kā justies. Viņas bija man melojušas, likušas aizmirst atmiņas par emarīniem, par informāciju, kuru izlasīju grāmatā. Bet varbūt… Varbūt es biju pārāk maza un varēju kādam izstāstīt par manas ģimenes piederību šai sugai, tādējādi apdraudot ne tikai sevi, bet arī daudzus apkārtējos.
- Un tagad, kad tev ir gandrīz piecpadsmit gadi, tava atmiņa atkal kļūst normāla. Tu atcerēsies visu, ko kādreiz esi lasījusi grāmatā. Tev arī pašai vajadzēs tajā pierakstīt savus novērojumus, emocijas un visu, kas saistīts ar emarīniem, - vecmamma laipni sacīja, uzlikusi man uz pleca plaukstu. Pamāju, izlikdamās, ka visu saprotu. – Tikai… - viņa atkal ierunājās. – Diemžēl nezinu, kur grāmata pazuda. Sofija, vai tā nebija pie tevis?
- Jā, bet es ne…
- Tā ir pie manis, - pārtraucu mammu pusvārdā. Abas sievietes vēroja mani ar patiesu izbrīnu, it kā domādamas, ka murgoju gluži kā vecs suns. Lai viņas tā uz mani nelūrētu, pasniedzos pēc somas un izvilku no tās veco priekšmetu, kas tagad izskatījās kā buramgrāmata. Vecmamma izņēma to no manām rokām un mazliet aplūkoja, tad atvēra un atrada lappusi, kur teksts pēkšņi izbeidzās.
- Nu re. Tagad, kad dzimšanas dienā saņemsi savas pirmās Vēlēšanās pērlītes, tavs pienākums būs rakstīt visu ko. Šī grāmata emarīnu sugai ir ļoti svarīga, tā pieder mūsu dzimtai jau vairākus gadsimtus.
- Jūs gribat teikt, ka te ir rakstījuši tikai mūsu senči?
- Lielākoties, bet ne tikai, - vecmamma atbildēja; tagad grāmatu pētīja mamma, ik pa brīdim mīklaini pasmaidīdama.
- Tad jau Aleina Lī bija mana radiniece? – vaicāju. Varbūt tagad uzzināšu šīs jaunās meitenes nāves cēloni.
- Jā. Viņa bija pirmais rebelu upuris.
Šodien biju uzzinājusi tiešām ļoti daudz patiesības par emarīniem. Tagad zināju, ka arī pati pie tiem piederu, ka savā piecpadsmitajā dzimšanas dienā saņemšu pirmās vēlēšanās pērlītes. Nē, protams, es to nojautu jau ļoti sen, taču, kā mamma teica, atmiņas bija izplūdušas, bet drīz vien atgriezīsies.
Sēdēju mašīnā, un mēs braucām mājās. Nespēju iedomāties, ko mamma teiks Tomasam, kad atgriezīsimies. Vai atkal melos? Nu, vienalga.
- Piedod, ka agrāk par to nepastāstījām, - sieviete nomurmināja. – Un jā, tev vairs nav mājas aresta.
- Paldies.
- Vai negribi iebraukt pie Markusa? – viņa palūkojās uz mani un plati pasmaidīja. Ja godīgi, saruna ar draugu tagad likās vilinoša. Biju ieguvusi tik daudz jaunas informācijas, ka vajadzēja saņemt arī uzmundrinājumu.
- Labprāt, - atbildēju smaidam. Mamma iestūrēja mašīnu puiša piebraucamajā ceļā. Izlēcu no braucamā un metos durvju virzienā. Pat nepieklauvēju, jo zināju, ka drīkstu šeit ierasties bez brīdinājuma. Spenseres kundzi atradu virtuvē, gatavojam vakariņas. Mammai ienākot, abas apskāvās un sāka priecīgi ķiķināt, kaut nebiju dzirdējusi nekādu joku. Paraustīju plecus un izlēmu atstāt viņas divatā.
Uzkāpu uz otro stāvu, iesteidzoties Markusa istabā, kur, kā jau vienmēr, smaržoja kā paradīzē. Uzlēcu uz gultas, tikai tagad pamanīdama, ka puiša telpā nemaz nav.
Atlaidos guļus un gaidīju, kad viņš beidzot pārradīsies. Vannas istabā izslēdzās ūdens. Ak, cik neveikli.
- Mammu, vai tu kaut ko gribēji?! – atskanēja skaļš kliedziens.
- Protams, dēliņ, - sarkastiski atbildēju, kad atvērās durvis un viņš iznāca istabā, ģērbies tikai džinsos. Nepamanījis, ka esmu te, viņš sāka purināt galvu kā krancis, lai izžāvētu slapjos matus.
- Laura! – viņš iesaucās, kad beidzot ieraudzīja, ka stāvu pavisam netālu, un satvēra mani aiz vidukļa, sākdams lēkāt un dejot man apkārt. Smējos, nespēdama apklust. – Ak Dievs, Laura, es tik ļoti ilgojos tevi apskaut, - viņš sacīja, piespiezdams mani sev cieši klāt. Apliku rokas puiša kailajai mugurai, ieelpodama svaigo aromātu, kas nāca no drauga ķermeņa. Visiem spēkiem centos nezaudēt galvu.
- Es arī, - iesmējos, kaut gribējās raudāt. Tik sen nebiju ar viņu skūpstījusies, runājusi vai apskāvusi.
- Zini, ko? Šis vakars ir paredzēts mums diviem vien. Ejam, jāpierunā mammas pazust no šejienes, - viņš pasmaidīja, izraudamies no manām skavām, lai atvērtu skapi un uzvilktu vienu no saviem ideāli izgludinātajiem T-krekliem, šoreiz – koši zaļu ar brūnu, smieklīgu mērkaķi uz tā.
Tikko dzirdētā ideja likās fantastiska.
Markuss satvēra mani aiz plaukstas un izrāva gaitenī. Smiedamies noskrējām uz pirmo stāvu. Zināju, ka puisis kaut ko izdomās, tādēļ izlēmu klusēt, lai visu neizbojātu.
- Mammu, un kāpēc tev šodien neaiziet vakariņās ar misis Beilīnu? Mēs taču drīz atkal braucam uz koncertiem, - viņš paraustīja plecus. Tātad viņi tiešām atkal brauks prom. Un kā tad tu domāji? Ka viņi paliks te mūžīgi? Nē, protams, ne.
- Lieliska doma, Markus! Jūs arī nāciet līdzi! – viņa smaidot sacīja. Purināju galvu, apjēgdama, ka visu atlikušo vakaru vienkārši neizturēšu mammas sabiedrībā.
- Nē, mēs labāk paliksim mājās un paskatīsimies kādu filmu, vai ne, Laura? – Par atbildi spēju tikai pamāt ar galvu. Misis Spensere vēl kaut ko teica mammai, bet es vairs neklausījos. Aizgāju uz viesistabu, izlikdamās, ka taisos gulēt uz dīvāna.
Pagāja pavisam neilgs brīdis, kad abas draudzenes jau bija aizgājušas.
- Viņas ir prom! – Markuss uzsauca no virtuves. Priecīga pielēcu kājās un steidzos turp, pamanīdama, ka puisis aplūko plauktus aiz stikla durtiņām, kur viņi turēja alkoholu.
- Nu, vai esi gatava nosvinēt mājas aresta beigas? – viņš vaicāja, cieši mani apskaudams un noskūpstīdams uz lūpām, tādā veidā neļaudams pat atbildēt.
Tomēr šķita, ka atbilde nemaz nebija vajadzīga. Es gribēju beidzot iedzert kaut ko grādīgu, esot kopā tikai ar Markusu.
// Kate