piecpadsmit
~Tagad~
Soma jau atkal kūļājas uz pleca, taču šoreiz tā ir faktiski tukša. Litrs ūdens, tie paši priekšmeti, kas bija iepriekš, izņemot Tomasa jaku, jo to esmu uzstīvējusi uz auguma. Tā izrādījās šaurāka nekā atcerējos, tāpēc visu laiku slīd uz augšu, bet tas ir labāk par neko.
Joprojām neesmu pārliecināta, vai uzticos Džeinai, pēdējā laikā tā notiek visai bieži, tāpēc sekoju sīkajai meitenei pa pēdām, visu laiku turot acīs viņas smagnējās kustības. Nespēju saprast, kā iepriekš to nemanīju – veidu, kā tumšmate pārvietojas. Nedaudz smagnēji, tomēr arī zaglīgi, pēdu pēc pēdas novietojot pēc iespējas tuvāk vienu otrai. Varbūt neievēroju tādēļ, ka iepriekš viņa likās nobijusies, jauna un bijīga kā lapa koka zarā – it kā tā varētu kuru katru brīdi nokrist. Tagad Džeina parādīja savu īsto personību.
- Kur mēs ejam? – bažīgi vaicāju, metot acis visapkārt, kā cerēdama kuru katru brīdi ieraudzīt Evanu, uzlecam man uz muguras un notriecam uz zemes. Varbūt Džeina mani ved uz rebelu galveno centru? Varbūt tas, ko viņa teica par Markusu, nav patiesība?
Tik ticami un patiesi, bet kā lai zinu, ka tā ir?
Kad meitene aizgāja paņemt manu somu – tā atradās jau iepriekš minētā puiša tukšajā guļamistabā (neviens tajā brīdī, izņemot Taisonsu, neatradās mājās) -, viņa sāka man stāstīt visu iespējamo par Markusu, ko tikai es varētu zināt. Par manām sajūtām, manām citiem nepaustajām domām. Arī par vispārīgo – kur puisis dzīvoja, kādu skolu beidzis, kāda mīļākā krāsa.
Tomēr neko par to, kas ar viņu noticis tagad. Liekas, it kā viņš nemaz neeksistētu, jo visa minētā informācija ir zināma arī man – Laurai nevis Beilijai – un kopš tā laika ir pagājuši gadi. Visam jābūt citādam, tāpēc nezinu, ko gaidīt, kad satikšu Markusu. Vai viņš ir ļoti mainījies? Vai viņš tiekas ar kādu citu? Vai viņš mani atceras? Ja viņu satikšu.
- Es redzu, ka tev ir jautājumi. – Džeina pamet skatienu atpakaļ un pasmīn. – Darīsim tā: katra uzdosim vienu jautājumu un arī atbildēsim.
- Kāpēc lai tev vajadzētu kaut ko zināt no manis? – nesapratnē interesējos. Vai tad Beilija nebūtu visu jau pastāstījusi? Visu manu līdzšinējo dzīvi un pat tālāk?
Pretim slejas milzīgs kalns, kas, šķiet, stiepjas bezgalīgi tālu, tāpēc Džeina apstājas un pagriežas pilnībā pret mani.
- Beilijai nepatika runāt par pagātni.
Un es piekrītu nosacījumiem. Kas gan varētu notikt slikts? Ja jau Džeina zināja Beiliju, pavisam noteikti, ka viņas savstarpēji uzticējās, un es arī varu to darīt. Sākam soļot augšup pa stāvo nogāzi.
- Kā tu zini mani? – izlemju uzdot pašu vieglāko jautājumu no tiem, kas virmo prātā, un tas arī, visticamāk, ir gudrākais paņēmiens, jo šādi varu iegūt visu nepieciešamo informāciju par to, kas ir šī meitene un vai viņa ir uzticama un necenšas mani novest postā. Uzreiz ķerties klāt jautājumiem par Nikolu, par ģimeni, par sevi pašu būtu pēkšņa sabrukuma pirmais solis, par to esmu pārliecināta.
- Ar ko lai sāk? – Džeina vāji iesmejas, it kā tas būtu kāds īpaši labs joks, tomēr tad atkal atgūst nopietnu izskatu un turpina vērties uz priekšu. – Pa īstam mēs iepazināmies tikai, kad pirms gada izlēmi pievienoties mūsu grupējumam. Septītajam blokam, atceries?
Pavisam godīgi papurinu galvu, gaidīdama skaidrojumu.
- Visi emarīnu atbalstītāji agri vai vēlu iestājas grupējumos jeb blokos, un mūsu pilsētā tādi ir divpadsmit. Katrā pa divdesmit trīsdesmit cilvēkiem, kaut daudzums nepārtraukti mainās, saproti, vai ne? – Viņa, pieķeroties pie smalka koka stumbra, palūkojas manī, un es vāji pamāju, kaut neesmu par to pārliecināta. Vai viņi dodas prom? Pamet viņus? Varbūt mirst?
Iekšēji viss sažņaudzas, un esmu pārliecināta, ka šoreiz nelabums parādās vien domas nevis izsalkuma dēļ.
- Un, jā, mēs esam septītajā.
- Bet ko tu darīji tajā mājā? – Esmu pārliecināta, ka tie cilvēki nudien nav mūsu atbalstītāji. Rebeli? Belioni? Trakāk?
- Taisons ir mans brālis, viņš domā, ka esmu viņa pusē, kaut tā nav. Ir karš, to taču tu zini?
- Beilija... – iesāku, taču tad iekožu mēlē, saprotot, ka nevajadzēja to teikt. Nevaru saprast, vai pusaudze zina par vēstuli. Varbūt viņa visu laiku melo, varbūt tieku apmānīta un tagad dodamies slazdā. Viņa var ar manu nezināšanu spēlēties, sakot, ko pati grib.
Nedrīkstu ticēt visam un nedrīkstu teikt visu.
Tumšmate neko nesaka par aprauto teikumu, un uzreiz izlemj mainīt tēmu:
- Tu jau uzdevi divus jautājumus, tagad mana kārta.
Tā būtu godīgi, tāpēc piekrītu.
- Kad ir tava dzimšanas diena?
Nespēju saprast, kāpēc Džeina gribētu to zināt, tāpēc nevilcinoties nosaucu vēstulē nosaukto – Markusa patieso jubileju. Meitene uzreiz iesmejas un papurina galvu, matiem lēkājot pie straujās kustības. Viņa izskatās tik jauna un jauka, ka nevaru vien iedomājies, ka šī meitene spētu nodarīt man pāri. Kaut tā nesen notika, un joprojām jūtu spiedošu sajūtu rīklē no viņas delma.
- Nē, es domāju īsto datumu.
Apklustu, pievēršot uzmanību vien kāpienam un saknēm, pret kurām atbalstīties, lai nepaslīdētu. Man vajag izlemt, cik daudz varu teikt, jo, cik atceros, Džeinas vārds Beilijas vēstulē netika minēts. Bet tajā pat laikā tur nav arī Markusa un Nikolas. Varbūt viņa uzskatīja, ka spēšu saprast, kas ir Džeina un ka varu viņai uzticēties?
Nē, es neesmu tik stulba, lai aizmirstu laiku, kad izlēmu pārkāpt laika slieksnim un nokļūt nākotnē. Es fiziski nevaru atcerēties to, kā nav bijis, fiziski nevaru atminēties nevienu situāciju, kurā neesmu piedalījusies.
„Ir cilvēki, kuri var tev palīdzēt saprast un atcerēties, jo es neticu, ka nevari zināt to, ko zinu es. Mēs esam viens cilvēks vienā ķermenī un ar vienu prātu.
Beilija neticēja, ka nevaru atminēties; viņa neticēja, ka neatcerēšos. Varbūt Džeina var palīdzēt?
- Divdesmit astotais maijs, - nedomājot saku un pieķeros pie zara, jo jūtu gravitāciju pievelkam īpaši spēcīgi. Tas laikam tādēļ, ka gandrīz esam virsotnē, un var jau redzēt galā esošos kokus un nakts debesis spraucamies cauri skuju mākonim.
- Tad jau šogad tava dzimšanas diena ir diezgan neveiksmīga, nedomā? – meitene uzjautrināti vaicā un kāpienā izraujas pa priekšu, pēc momenta tikai saprotot, ka nezinu, kas tagad ir par datumu. – Ir trīsdesmitais. Tikko iečapoji divdesmitgadē.
Cenšos izlikties, ka fakts neiedur sirdī tik spēcīgi, kā tas notika. Doma vien, ka ir pagājis vairāk nekā gads, likās neaptverami sāpīga, jo viss no tā laikā man ir kā nebijis. Nebijis un zudis vienā laikā.
Ir pagājuši trīs gadi. Mana mamma ir mirusi trīs gadus, tikpat ilgu laiku neesmu satikusi ne Nikolu, ne Markusu, ne Tomasu un tēti, jo tā meitene, kas viņus redzēja, neesmu es. Tā bija Beilija. Un vairāk nekā pusotrs gads, kopš rakstītās vēstules. Vai tiešām Beilija ceļā jau ir tik ilgu laiku? Vai tiešām gājiens uz ziemeļiem ir tik tāls?
- Kāds ir otrs jautājums? – noberu, vēloties izmest šīs depresīvās domas no prāta, kaut zinu, ka tas neizdosies.
- Kāpēc tu izlēmi izmantot savu Vēlēšanos, lai nokļūtu nākotnē? Emarīni reti to dara, jo nekad nav skaidrs, kas noies greizi. – Džeina šķiet ieinteresēta, bet es uzreiz saraujos, neatsaucoties uz pasniegto plaukstu, lai palīdzetu tikt galā ar pēdējiem metriem.
Mēs beidzot sasniedzam virsotni, un no šīs vietas var redzēt pilnīgi visu apkārtni. Un atminos, ka tieši tajā dienā, kad notika negadījums, mēs ar Markusu pastaigājāmies gar mežu. Es tā arī viņam nebiju pateikusi, ka tērēšu Vēlēšanos, tāpēc, visticamāk, līdz pat šai dienai viņš nezina, kas notika. Varbūt puisis nojauta, ka kaut kas nav gluži kārtībā, to sapratu pēc bažīgā un aizdomu pilnā skatiena. Un mēs gājām, gājām un gājām, līdz sasniedzām mutuļojošo upi. Atminos, kā toreiz tā atgādināja manas sajūtas. Tikpat strauja, nevaldāma un pārsteidzīga.
„Lūdzu,” Markuss bija teicis tik maigā balsī, ka gandrīz aizmirsu par to, kas norisinājās pasaulē, „lūdzu, nedari neko muļķīgu.”
Bet ko prātoju es? Par to, ka nav jēga atvadīties, jo tik un tā drīz vien nokļūšu kādu laiku atpakaļ un savedīšu kārtībā visu, kas aizgājis nepareizā virzienā. Un vai es zināju, kas notiks? Kāpēc nemaz necentos apdomāt sekas?
- Es to neizlēmu, - tas ir viss, ko saku, jo nevēlos iedziļināties detaļās, nevēlos atminēties par iemesliem, kādēļ izdarīju šo izvēli, jo tad atkal ļaušu asarām vaļu. Bet es netaisos raudāt svešinieces klātbūtnē, lai gan, iespējams, Beilijai viņa nemaz tāda nav. – Es gribēju izmainīt pagātni.
Negaidīti Džeina apstājas un pagriežas pret mani, lai ielūkotos acīs. Vai viņa mani nosoda? Ko gan meitene prāto? Novēršos un palūkojos uz bezgalīgi iemīto ceļu, kas līdzeni turpinās šķietami mūžīgi.
- Tagad skaidrs, kādēļ nevēlējies par to runāt, - jauniete tikai pasaka un turpina iet uz priekšu, nemaz negaidot, kamēr sekošu. Cenšos nedomāt par to, ka šajā momentā varu aizbēgt no apšaubāmās personas, jo viņa, iespējams, ir vienīgais cilvēks, kas varētu mani aizvest pie Markusa.
Tāpēc pagaidām viņai uzticos. Tomēr brīdi, kad viņa kaut aizdomīgi liks soli, es ņemšu kājas pār pleciem.
- Drīz būsim klāt, - pēc vairāk nekā stundas ilga klusuma, Džeina ieminas un sastingst uz vietas. Joprojām atrodamies meža vidū, neliekas, ka skats diži mainītos, tāpēc nevaru būt pārliecināta, ka nepārtraukti neapļojam uz vietas. Tumšmate sāk rakņāties pa savu nelielo somiņu, līdz izvelk no tās melnu lakatu un pasniedz to man. Kad viņa ierauga manu nesapratnes pilno seju, Džeina pabaksta gaisu auduma virzienā:
- Tev vajadzēs aizsiet acis vismaz līdz mājai.
Jau vēlos vaicāt, kādēļ gan tas ir nepieciešams, ja visapkārt ir vien bezgalīga koku un krūmu rinda. Bet varbūt atrodamies tuvu pilsētai un tūlīt Džeina mani tur ievedīs?
Klusējot uzsienu uz acīm lakatu, atstājot nelielu šķirbiņu, pa kuru varētu palūkoties, bet Džeina to pamana un atvainojoties savelk mezglu vēl ciešāk, tādējādi ietinot visu pasauli vēl lielākā tumsā.
- Ejam, - viņa vienmuļi nosaka un aizķer roku man aiz elkoņa, lai varētu vest.
Sākam iet.
Sākumā gājiens ir smags, jo centieni nepaklupt aiz katras saknes nevainagojas panākumiem. Vairākas reizes nokrītu uz ceļiem un Džeinai vajag palīdzēt piecelties, līdz pēc desmitās neveiksmīgās reizes pārkāpt kādam īpaši lielam zaram, Džeina izlemj tālāk pabrīdināt apmēram metru pirms šķēršļa.
- Zars. – Paceļu kāju.
- Koks. – Pieliecos.
- Sakne. – Pārkāpju.
- Griežamies pa labi. – Tā arī daru. Un tā visu ceļu. Kamēr ir atņemta viena maņa, kā jau to bieži saka citi cilvēki, spēcīgāk apkārtni uztver pārējās. Dzirdu mostamies dabu, netālu aizspurdz kāds putns, sekojot vēl pāris tādas pašas sugas biedriem, cauri zariem izskrien vēja brāzma un no čaukstošās skaņas esmu pārliecināta, ka tagad apkārt aug arī lapu koki. Ziņkāres dzīta, pastiepju roku pretējā virzienā no meitenes un pieskaros sīkam kociņam. Tā zari, kā jau sapratu, ir klāti smalkām, apaļām lapiņām.
- Pīlādzis? – minu un dzirdu apstiprinošu ņurdoņu.
Turpinu sekot ceļam ar pirkstu palīdzību, pieskaroties zariem, lapām, stumbriem, līdz uzduros gaisam. Sirds automātiski salecas, esot pārliecināta, ka atrodamies mežmalā un tūlīt būsim atpakaļ pilsētā.
Mājās. Pie Markusa un Nikolas, pie ģimenes.
- Uzmanies, te ir paugurs, - Džeina pēkšņi ierunājas un apliek roku man ap vidukli, lai palīdzētu nokļūt lejā. Kur gan šeit varēja atrasties kalns? Varbūt tas pats netālu no skolas? Varbūt pie zoodārza?
Uzmanīgi lieku kājas, nevēloties paklupt un noripot līdz pat pašai lejai, bet, kā izrādās, tā vairs nav problēma. Paugurs ir vienmērīgs, nav nekādu strauju izmaiņu vai kritumu, tāpēc drīz vien jau atrodamies pakājē un meitene atlaiž mani vaļā.
- Vēl neņem nost.
Tagad pārvietoties ir daudz vieglāk, jo ceļš, pa kuru ejam, ir vienmērīgs un es nekur nevaru paklupt. Tāpēc arī Džeina izdomā, ka nepieciešam kustēties ātrāk, lai sasniegtu ēku pirms visi pamostas. Viņa to skaidroja ar „tev nepieciešams nedaudz aprast ar vietu, jo visi zina tevi, bet tu vairāk ne”. Tad arī pajautāju, vai tad mēs neejam pie Markusa, uz ko Džeina atbildēja noliedzoši.
- Vēl ne, - viņa ietur pauzi, un mēs uzkāpjam uz gājēju ceļa. Man pat izdevās neaizķerties. – Tas ir... sarežģīti.
Tas ir sarežģīti. Vienmēr visi tā atbild, un tas nozīmē, ka solījums netiks pildīts. Sāku bremzēt un paceļu roku, lai norautu apsēju, bet jauniete mani aptur. Viņas delna karsē plaukstas locītavu, un es cenšos izrauties, bet Džeina to neļauj:
- Lūdzu, es apsolīju, ka aizvedīšu, bet ne tagad! Tev ir jāuzzina viss par to, kas notiek, labi?
- Man vajag redzēt Markusu, - uzsveru, joprojām atsakoties kustēt tālāk.
- Parīt. Es apsolu. Tagad ejam!
Nespēju vairāk pretoties, jo esmu nogurusi un spēka izsīkums rāda savu, tāpēc atsāku iet, līdz izdzirdu kāda vīrieša balsi:
- Ei! Apstāties!
Klikšķi, soļi, klusas sarunas, un es apjēdzu, ka dzirdu, kā personas uz mums pavērš ieročus. Viss iekšēji sasalst kā ūdens aukstā ziemas dienā, un es sastingstu kā likts. Džeina tur manu roku un nemaz neliekas, ka notiekošais viņu uztrauktu. Viņa stabili atbalsta mani, pulss tikpat mierīgs kā parasti, un es uzreiz apjēdzu. Viņa šos cilvēkus pazīst.
- Vārdus! – tas pats vīrietis uzrej, un es no visas sirds vēlos, kaut šobrīd spētu noņemt apsēju un ielūkoties pretim esošajiem sejā, citādi esmu akla un nespējīga pretoties. Ja kāds šajā momentā izlemtu šaut, es to pat nenojaustu.
- Džeina Gleja un Beilija Spensere.
- Un kāpēc...?
- Viņa mainījās.
Precīzāk, Beilijas vairs nav un tagad ieradusies otra personība - Laura.
Laikam teiktais ir pārliecinājis vīrieti, jo nepaiet ne desmit sekundes, kad dzirdu ausīs griezošu skaņu un mēs sākam iet. Džeina neko nesaka, neko nepaskaidro, tāpēc cenšos neuztraukties un klausīt meitenes soļu ritmam. Aiz muguras paliek sarunas starp runātāju un pārējiem, un drīz vien atkal viss grimst klusumā un tumsā.
- Mala, kāp. – Paklausu, arvien vairāk uztraucoties par to, kur Džeina mani ved, bet tad mēs apstājamies un atskan skaņa, kāda rodas atverot durvis. – Kāp.
Jau zinu, ka atrodos mājā, to ziņo arī krāsas smarža, it kā kāds nakts vidū būtu izlēmis remontēt visu māju. Tā reiz smaržoja arī skola, kad man un Nikolai vajadzēja krāsot palodzes – asi, rūgti un smacīgi. Tā spiežas rīklē kā iestrēdzis ēdiena gabals, un es sāku klepot.
- Džeina...? – dzirdu kāda jaunekļa balsi – miegainu un zemu -, un tad kāda rokas apkrīt man apkārt lāča apskāvienā. Pašai negribot, no kakla izspraucas spiedziens, un es gandrīz pakrītu, vēloties atkāpties. Augums man apkārt sastingst un es zinu, ko puisis ir sapratis.
Džeina noņem apsēju, un gaisma sāpīgi duras acīs, tādējādi liekot aizklāt seju ar plaukstām. Kad beidzot atļaujos palūkoties apkārt, saprotu, ka pretī stāv gara auguma tumšmatis un lūkojas ar milzīgām un pārsteiguma pilnām acīm.
- Es domāju, ka tu neatgriezīsies, - viņš saka un neveikli pasmaida, bet es nespēju atsaukties, jo nepazīstu šo jaunekli, kā to pazina Beilija.
Džeina nostājas blakus un apliek roku ap pleciem:
- Laipni lūdzam septītajā blokā, Laura.