seši
~ Toreiz ~
Biju tik ļoti pieradusi pēcpusdienās un vakaros redzēt tikai un vienīgi savas guļamistabas ar fotogrāfijām aplīmētās sienas, ka pat nepamanīju – bija pienākusi kārtējā mājas aresta pēdējā – šoreiz, piecpadsmitā, - diena.
Ar Markusu un Nikolu varēju tikties vienīgi skolā, un arī tas bija visai riskanti, jo zināju, ka Tomass izseko gandrīz katru manu soli.
Tomēr tagad… Tagad beidzot redzēšu Markusa mīļo smaidu, jutīšu puiša spēcīgās rokas man apkārt un patīkamo smaržu… Vajadzēja izturēt šo pēdējo dienu, neradot nekādas aizdomas. Kādam varbūt liekas, ka tas ir itin viegls uzdevums, bet tikai ne manā ģimenē.
Rītu pavadīju, vārtoties pa gultu, vienkārši nebija, kur steigties. No sākuma plānoju visu svētdienu nogulēt, lai tikai neiekultos nepatikšanās, taču vēders iekurkstējās tik skaļi, ka nespēju apvaldīt izsalkumu.
Pusdienlaikā izgāju no istabas, taisnā ceļā soļodama uz virtuvi, kur jau tika ieturēta kopīga maltīte. Mamma stāvēja pret mani ar muguru, pētīdama ledusskapja saturu, tēvs ar Tomasu par kaut ko klusi sačukstējās, tāpēc vēl mirkli stāvēju durvīs. Ak kungs, cik laimīgi viņi izskatījās trijatā! Lieliski zināju, ka ģimenei mani nemaz nevajag un ar savu klātbūtni tikai izjaukšu mieru, tādēļ jau taisījos atgriezties savā istabā, kad izdzirdēju mammas balsi.
- Laura, pagaidi!
- Jā? – pavisam klusi jautāju, iekozdama lūpā. Kāpēc nevarēju vienkārši izstāstīt visas savas emocijas, visu to negatīvo, kas man tiek uzkrauts? Kāpēc man neviens neticētu?
- Klau, Lauriņ, kā būtu, ja šodien mēs nedaudz sakoptu māju? Tētis dosies darīšanās, bet jūs ar Tomasu man palīdzēsiet, vai ne? – viņa plati pasmaidīja, jau tagad apzinādamās, ka nespēšu atteikties.
- Protams, - nomurmināju, apsēzdamās pie galda, kur jau atradās šķīvis ar pusdienām. Ēstgriba galīgi pārgāja, kad sapratu, ka esmu parakstījusies uz milzīgu ģenerāltīrīšanu visas dienas garumā. Kādu brīdi automātiski košļāju kartupeļus; bija iestājies neveikls, spiedīgs klusums – kā milzīgs, caurspīdīgs burbulis, kas neļāva sarunāties. Centos nedomāt par visu slikto, ko šo divu nedēļu laikā nācās piedzīvot (lielākoties, nievājošus skatienus no Tomasa un garlaicību), kad pēkšņi mamma ierunājās:
- Nu, vai paēdāt?
Ieliku tukšo šķīvi izlietnē un par atbildi vienkārši pamāju ar galvu.
- Lieliski! Sāksim ar augšstāvu! Ejiet, bērni, man vēl šis tas jāpasaka tētim! – viņa mūs steidzināja. Kopā ar Tomasu devāmies augšā, atstādami vecākus divatā, lai viņiem netraucētu, īpaši es.
Pēc dažām minūtēm, ko pavadīju, stāvot pie guļamistabas durvīm, mamma uznāca augšā, taču viņas seja bija pavisam mierīga. Neizskatījās, ka sieviete par kaut ko uztrauktos.
- Tomas, Laura, ejiet kārtot savas istabas! Es, savukārt, sakopšu viesistabu un virtuvi! – viņa pasniedza mums kastes, kur salikt nevajadzīgās mantas. Pagriezos un, iegājusi istabā, klusi aizvēru durvis, lai nesāktos kārtējais strīds.
Izmetu no atvilktnēm visus papīrus un kādu brīdi vienkārši sēdēju uz grīdas, apskatīdama vecos skolas kontroldarbus – uz baltajām lapām lielākoties bija redzami milzīgi, sarkani klekši, kur skolotāji laboja nepareizās atbildes. Nekārtīgi liku nevajadzīgos papīrus kartona kastē, pamazām to piepildot līdz augšai. Pat nesapratu, kā dažās atvilktnēs satilpa tik daudz makulatūras.
Piecēlos un, salikusi visas vajadzīgās klades un grāmatas kārtīgās kaudzītēs, paņēmu kasti rokās un devos uz bēniņiem, nolikdama visai pasmago kartona kasti uz putekļainās, netīrās grīdas. Radās sajūta, ka šajā vietā neviens nav rādījies jau vismaz gadu, ja ne ilgāk.
Telpā valdīja puskrēsla; vienīgais gaismas avots bija neliels, pieputējis lodziņš zem paša jumta. Vecāki šeit lika visdažādākās mantas, kas vairs nebija nepieciešamas, bet ko žēl izmest, piemēram, tēva jaunības sporta kausus un mammas rokdarbus. Pie vienas no sienām atradās arī vecs, plāns matracis. Uzmetu tam ašu skatienu un saviebos – uz nu jau pelēcīgā auduma gulēja liela, beigta žurka.
Negribējās šeit uzkavēties necik ilgi - te šķita tik neomulīgi, turklāt daudzās kastes nelabi oda. Nezināju, kur nolikt tikko atnestos papīrus. Atradu brīvu stūri, taču, kamēr centos līdz turienei aizkļūt, vairākas reizes paklupu un spēcīgi sasitu kāju pirkstus un skaļi nolamādamās. Šķita, pēc šīs mājas uzkopšanas nāksies doties uz slimnīcu ar neskaitāmām traumām – lauztiem kauliem un saindēšanos no beigtu peļu smakas. Pretīgi.
Gribēju nomest kasti un uzreiz skriet prom, tomēr kaut kas piesaistīja uzmanību. Turpat blakus atradās pavisam neliela tumša koka lāde; tā galīgi neiederējās starp mirušiem grauzējiem un salauztām bērnu rotaļlietām. Atbrīvoju sev vietu un pietupos uz ceļiem pie atraduma. Prātā riņķoja desmitiem dažādu jautājumu. Ko tik grezna un sena lieta darīja mājas bēniņos? Kurš to šeit varētu nolikt? Un pats galvenais – kas tur iekšā?
Nespēdama rast atbildi ne uz vienu no šiem jautājumiem, centos atvērt vāku, kas neizrādījās nemaz tik grūti. Mazliet aplūkojusi nelielo slēdzeni, apjēdzu, ka tā nemaz nav aizslēgta, it kā kāds gribētu, lai lādi atveru pavisam viegli. Arvien vairāk jutos apmulsusi.
Iekārtojos ērtāk, izņemdama no lādes diezgan lielu grāmatu, kas, izrādījās, bija arī smaga. Noliku to uz grīdas, notraukdama no biezajiem, brūnajiem vākiem putekļus. Neredzēdama nekādus vecmodīgus simbolus vai attēlus, kas kaut mazliet ļautu nojaust sējuma vecumu, atvēru grāmatu, lūkodamās uz diezgan vecu papīra lapu. Pašā vidū lieliem, izliektiem burtiem bija rakstīts – „Marmarīni. 17. gadsimts.”, tomēr šie vārdi bija pārsvītroti ar melnu tinti, un apakšā redzēju gandrīz tādu pat informāciju, tikai ar mazliet mainītiem burtiem un skaitļiem. „Marīni. 21. gadsimta sākums.”, taču arī šis teikums bija pārsvītrots, šoreiz ar sarkanu krāsu. Pašā lapas stūrī bija spēcīgi iegravēti vārdi „Emarīni. 21.gadsimts.”, it kā kāds būtu desmit reizes vilcis pāri burtiem, lai tie būtu labāk redzami.
Izlasot pēdējos vārdus, uzreiz zināju, par ko būs šī grāmata. Marmarini… Marini… Emarīni… Likās, ka kaut kas šajā visā ir lieks. Mirkli tā sēdēju, cenzdamās saprast, kas šķiet tik neiederīgs. Jā, marīni. Biju dzirdējusi par apzīmējumu, ko lietoja 17.gadsimtā, kā arī to, ko izmanto mūsdienās, bet otrs termins kaut kā bija izslīdējis no prāta.
Vienmēr, kad kāds pieminēja vārdu „emarīni”, apjēdzu, ka tagad sāks runāt par īpašiem cilvēkiem – tādiem, kam piemīt zinātnei neizprotamas spējas izpildīt jebkuru savu vēlēšanos. Atcerējos, kā bērnībā, kad biju gadus sešus septiņus veca, sapņoju, kaut ātrāk pienāktu piecpadsmitā dzimšanas diena, kaut drīzāk saņemtu maģiskās pērlītes. Tad varētu iegūt jebkuru rotaļlietu, jebkuru visā pasaulē atrodamo konfekti. Protams, tagad zinu – tādiem niekiem pērles netērēšu.
Pāršķīru lapu, tur atradās liela tabula, kas turpinājās arī nākamajās lapās. Te bija desmitiem cilvēku vārdu, uzvārdu, dzimšanas un miršanas datu, kā arī tas, kā šie emarīni – toreiz vēl marmarini – gāja bojā.
Nākamās lapas stūris bija apdedzināts, bet vēl varēja redzēt lieliem burtiem rakstītus datus „Aleina Lī. 2004-2024”, tomēr nebija citu datu. Lieliski apjēdzu, ka tik jauna meitene nevarēja nomirt, vienkārši aizejot gulēt. Viņu nogalināja, bet… Kāpēc te nebija šīs informācijas? Atvēru nākamo lapu, taču pavisam skaidri varēja redzēt, ka tas, ko meklēju, te vairs neatradās.
Vēl tālāk uzdūros tēmai ar nosaukumu: "Marmarīnu rašanās vēsture". Arī šajā vietā vairākkārt tika nosvītroti sugas nosaukumi. Tikai pēc momenta pamanīju, ka lapaspuse, kurai vajadzēja te būt, bija izplēsta.
Izlēmu, ka nekas ļauns nenotiks, ja mazliet palasīšu par vēsturi. Jā, mūsdienās par emarīniem bija ļoti daudz informācijas, par to runāja televīzijā un avīzēs, tomēr tagad šķita, ka ļoti liela daļa patiesības tiek cenzēta.
Ik pēc desmit lapām tika rakstīti jēdzieni, par to, kā varētu dēvēt emarīnus un daudzi no tiem sakrita, tomēr vienā vietā pilnīgi viss tika apkopots:
„Marmarīni – īpaša cilvēku suga, kas radusies 17. gadsimtā. Marmarīni spēj izpildīt jebkuru savu vēlēšanos, izmantojot tam speciāli radītas pērles. Toreiz, 17. gadsimtā, marmarīnus uzskatīja par Dieva sūtņiem, kam paredzēts glābt pasauli, izmantojot savas spējas, tomēr drīz vien, 18. gadsimtā, radās pārliecība, ka marmarīni ir raganas un burvji, kas tikai apmāna godīgus pilsoņus. Marmarini tika dedzināti dzīvi, pakārti un visādi citādi spīdzināti publikas priekšā.
Ilgu laiku – divus gadsimtus – par marmarīniem centās nedomāt, parastā tauta izlikās, ka šīs sugas nemaz nav, ka tās ir bijušas senču iedomas un radīti spoku stāsti, pasaciņas, ko nakts melnumā stāstīt nepaklausīgiem bērniem.
Tomēr tad – 21. gadsimtā – šī suga atkal atdzima, par to runāja visur un vienmēr, kaut vairs nemēģināja radīt noteiktu skaidrojumu.”
Prātā atausa kāda aina no bērnības. Man bija kādi septiņi, bet Tomasam – pieci – gadi, mēs sēdējām viesistabā un aplūkojām grāmatu, kur bija informācija par marmarīniem. Tur tika pieminēta Aleina Lī… Toreiz istabā ieskrēja māte ar tēvu un kliedzot atņēma grāmatu. Tēvs teica, ka tik svarīgas lietas jāglabā nepieejamā vietā, bet mamma kaut ko runāja pretī, taču vairs nespēju atcerēties īstos vārdus.
Tikai tagad apjēdzu, ka šis bija tas pats sējums. Atcerējos, kā tajā pašā dienā, kad grāmata tika atņemta, mamma stāstīja, ka tas bija jādara, lai ne es, ne Tomass, mazi būdami, neizpaustu nevienam draugam vai paziņai, kāda bija mūsu ģimene, tādējādi viņus apdraudot.
Mirkli pētot ierakstus grāmatas vidū, sapratu, ka tās ir emarīnu emocijas un izjūtas, ziņas par pasaules uztveri, par citu cilvēku attieksmi.
Pēc kādām divsimts lapām pamanīju, ka grāmata vienkārši izbeidzās, kaut gan bija vēl vismaz tikpat daudz brīvu lappušu. Pēdējais teikums šajā sējumā bija rakstīts lieliem, drukātiem burtiem.
VIŅI ZINA PAR MUMS. ALEINA LĪ.