divdesmit divi
~Toreiz~
Nezināju, cik dienas bija pagājušas, cik ilgi gulēju, bet, kad pavēru plakstiņus, nācās pasmaidīt. Manī lūkojās Markusa uztraukuma, rūpju un arī laimes pilnā seja.
- Labrīt.
- Markus. – Izdabūju pār sausajām, sasprēgājušajām lūpām.
- Esmu tepat. Nebaidies, - puisis, noliecies uz priekšu, uzspieda skūpstu man uz pieres. Sarāvos, it kā būtu nobijusies, taču tad pamanīju, ka telpā atrodamies vieni.
- Man tev tik daudz jāpastāsta. – Pieslējos sēdus, joprojām neatlaizdama drauga silto, mierinošo roku. Baidījos, ka skaistais mirklis beigsies, aprausies kā diegs, un pamodīšos viena. – Tu jau laikam zini, kāpēc šeit atrodos, - nopūtos.
- Mamma pateica, ka tevi atrada mežā. Nesaprotu, kas tev lika turp doties. Vienai pašai un vēl naktī! – Viņš izskatījās sašutis.
- Es nebiju viena. Satikos ar Annu, mēs runājām un tad… - apklusu, cenzdamās izdomāt, kā to visu paskaidrot. Vai Markuss vispār zināja, kas ir Anna? Atšķirībā no vecākiem, draugam negribēju melot, viņš taču uzreiz redzētu man acīs, ka runāju nepatiesību. Bet kā lai paskaidroju, ka meiteni nošāva rebeli? Emarīnu un mednieku tēma parasto ļaužu vidū nebija diez ko apspriežama, vismaz ne tādās vietās kā šī, kur varēja būt desmitiem noklausīšanās ierīču. Ja par to runāja, tad mājās, vienatnē, kad bija simtprocentīgi pārliecināti, ka neviens cits to nedzirdēja. Nē, emarīni nebija aizliegta vai pārāk cenzēta tēma, par viņiem daudz rādīja televīzijā, diemžēl daudz melu, tāpēc neviens vairs īsti nespēja atšķirt patiesību no fantāzijām. Turklāt ikviens baidījās, ka tieši viņu noturēs par emarīnu, ja tikai dzirdēs pieminam cilvēkus ar īpašajām spējām.
- Mums uzbruka, - nomurmināju. Tagad puisis izskatījās patiesi šokēts. Interesanti, kāpēc gan citādi es nomocīta gulētu mežā?! Gandrīz iesmējos, taču laicīgi iekodu lūpā un noklusēju. Markuss viegli pasmaidīja un atglauda man no sejas atraisījušos matu šķipsnu. Iedomājoties vien, cik briesmīgi izskatījos – neķemmēti, netīri mati, kas spurojās uz visām pusēm, nekrāsojusies un ar slikti smakojošu muti -, sajutos neērti un uz mirkli pat palika slikti. Tomēr draugs nesūdzējās. Laikam jau viņš patiesi mani mīlēja, ja riebumā neaizbēga jau divas minūtes pēc ierašanās. Vēlreiz pasmaidīju, par to iedomājoties.
- Laura, tas… Kas jums varēja uzbrukt? Pilsētā taču visur ir policija… Es… Es nesaprotu, kā jums kāds varēja uzbrukt gaišā dienas laikā… Un kāpēc jūs nesaucāt palīgā? Tuvumā kādam noteikti vajadzēja būt… Ziņās taču visu laiku stāsta, ka tiek patrulēts visā pilsētā.
- Markus, mēs pastaigājāmies mežā! Kam kāda daļa gar mežu? Sākumā mēs vienkārši gājām un runājām, bet tad kā no nekurienes izlēca divi cilvēki… - Negribēju pieminēt vārdu „rebels”, lai gan zināju, ka drīkstēju puisim uzticēties. Intuīcija teica, lai pagaidām neko neatklāju. - Markus, es tā pārbijos. Man likās, ka tūlīt miršu, baidījos, ka nekad vairs tevi neredzēšu. Visur bija tik tumšs, un Anna kliedza, un tad viņai iešāva… Sākumā šķita, ka arī esmu ievainota, tāpēc aizbēgu un… - gandrīz šņukstēju, atcerēdamās tā vakara notikumus ar šausmām. Svilpieni. Ledainā pistole man pirkstos. Šāvieni. Annas kliedzieni. Soļi. Puisis mierinoši pasmaidīja, noglāstīdams man vaigu, taču tas neuzlaboja situāciju. Anna bija mirusi, es kā gļēvule aizbēgu...
- Markus, vai tad Annu neatrada? – pēkšņi nopietni jautāju. Atcerējos, ka skrienot netiku nekur tālu no notikuma vietas, tāpēc arī meitenes ķermeni (negribēju domāt par to kā par līķi) vajadzēja sameklēt. Ja vienīgi… Ja vienīgi tie pretīgie, riebīgie rebeli – nekas cits viņi nevarēja būt, vai ne? – Annu nesadedzināja vai neapraka, vai… Nē.
- Annu? Nē, es neko nezinu, - viņš nomurmināja, tad iekārtojās ērtāk uz gultas malas un pakasīja pakausi, it kā vēlreiz visu pārdomādams. No mana skata punkta Markuss izskatījās tik pieaudzis, kā vēl nekad. Viņš tā nekoncentrējās pat koncertos. – Laura, es vispār esmu šokā par to, ko pastāstīji. Tev vajadzētu iet uz policiju! Tas ir… Tas ir briesmīgi. Un ja nu ar tevi kaut kas notiktu? Ja nu tas kretīns iešautu tev? – puiša balss cēlās un krita par vairākām oktāvām, kas bija droša zīme viņa uztraukumam.
- Es… Nevaru. Saproti, tāda lieta, nu… - minstinājos, nekādi nezinādama, kā pateikt par saviem minējumiem, ka toreiz mežā tie bija rebeli. Mēs taču ar Annu runājām par manu datoru un emarīniem, un Tomasu… Ja nu kāds negribēja, lai meitene atklāj kaut ko ļoti svarīgu? Varbūt mums sekoja un noklausījās visu laiku, bet, kad Anna ierunājās par kaut ko īpaši svarīgu, nolēma uzbrukt. Laura, tu izklausies kā paranoiķe, norāju sevi.
- Kas? Kas varētu būt svarīgāks par tavu drošību? Vai jums draudēja?
- Nē, vienkārši… - Viss. Tagad vai nekad. Aizvēru plakstiņus un ierunājos. – Man šķiet, tie bija rebeli.
- Tie… Emarīnu? Bet ko viņiem vajag no tevis?
Tieši tajā mirklī palātas stikla durvis atvērās un iekšā apņēmīgi iesoļoja īsā auguma medmāsa ar tumši violetajiem matiem. Šo dažu dienu laikā biju viņu redzējusi tik bieži, ka man jau likās: sieviete ir mana personīgā auklīte, ko nolīguši vecāki. Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka tā bija taisnība.
- Jaunskungs, es lieliski saprotu, ka vēlaties runāt ar savu sirdsdāmu, un tas ir tikai saprotami, ņemot vērā jūsu vecumu, tomēr pagaidām tas nebūs iespējams. – Nesapratnes pilnām sejām vērāmies medmāsā. Markuss taču tikko ieradās! Acīmredzot, viņa pamanīja mūsu kopīgo apmulsumu, tāpēc turpināja: - Nomierinies, balodīši! Viņa brauc mājās! – medmāsiņa plati pasmaidīja, nolikdama uz kumodes, kur atradās arī vāze ar vakar atnestajiem ziediem, dažas papīra lapas.
Priecīga saskatījos ar draugu; sieviete lika viņam doties prom, jo dāmai vajadzēja sakopties, tāpēc puisis lēnām devās durvju virzienā, pie sliekšņa vēl mani bažīgi uzlūkodams. Plati pasmaidīju; skatiens vēstīja: saruna vēl nav galā.
- Tūlīt atbrauks arī tava mamma un atvedīs apģērbu! Celies, iesi uz vannas istabu! – medmāsiņa čaloja. Nometu balto segu un mirklī pielēcu kājās, steigdamās uz gaišām durvīm, kas veda uz tualeti. Tā bija kopīga vannas istaba divām palātām, bet pašlaik griestu lampa nedega. Pasniedzos pēc slēdža un saviebos, kad telpu strauji piepildīja spilgta gaisma. Uzmanīgi aplūkoju sevi lielajā spogulī uz sienas un gandrīz paģību. Nebiju mazgājusi matus vismaz nedēļu, tāpēc tie bija taukaini un sapinkājušies; uz vaigiem vīdēja sarkani pleķi, bet zem acīm izsmērējusies tuša un tumši loki, it kā nebūtu gulējusi pusgadu. Ak kungs, viss bija vēl trakāk, nekā iedomājos. No kauna gribējās ielīst zem zemes.
- Dārgumiņ, atvaino, bet tev vajadzētu ieiet dušā! Tava mamma būs klāt pēc kādām divdesmit minūtēm. Dvieļi ir skapītī, fēns ir zem izlietnes. – Acīmredzot atrados privātā klīnikā, ja jau šeit bija pat fēns.
Pateicos un, aizvērusi durvis, novilku slimnīcas pidžamu, no kuras jau niezēja āda. Nespēju nociesties, kad ieslēgšu karstu ūdeni un varēšu tā stāvēt vismaz dažas minūtes. Ātri nomazgājos, izmantodama visus iespējamos šampūnus un dušas želejas. Kad kāds – nospriedu, ka tai jābūt mammai -, pieklauvēja pie durvīm, stāvēju uz paklājiņa spoguļa priekšā, ietinusies gaiši dzeltenajā, mīkstajā dvielī, un žāvēju matus. Tā patiešām bija mamma. Viņa ienāca nelielajā telpā un atstājusi uz grīdas maisiņu ar drēbēm, atkal aizgāja.
Noslaucījos un uzvilku atnestos džinsus, T-kreklu un sporta jaku. Uzreiz jutos tik svaigi, kā vēl nekad. Mamma bija atvedusi arī ķemmi, tāpēc jau pēc piecām minūtēm izskatījos visai ciešami, ja neņem vērā, ka acis bez kosmētikas izskatījās šauras kā ķīnietim un vaigi likās milzīgi, kā īstai jūras cūciņai. Pasmaidīju un izgāju no vannas istabas; palātā uz dīvāna mani jau gaidīja mamma.
- Vai esi gatava?
- Šķiet, ka jā, - centos pasmaidīt un izlikties, ka mani nekas nenomāc, taču nelikās, ka tas būtu izdevies. Medmāsiņa pie reģistrācijas letes pasniedza mammai kaut kādus papīrus un vēl pabrīdināja, lai tagad kādu laiku īpaši neriskēju ar savu veselību un lai daudz atpūšos un pavadu laiku ārpus mājas, jo svaigs gaiss organismam nākot tikai par labu. Dažreiz mani tik ļoti tracināja visas tās ārstu pārgudrās runas, īpaši tādos gadījumos kā šis, kad cilvēks tikai grib ātrāk izkļūt ārā no slimnīcas un viņu vairs nekas neinteresē.
Pēkšņi jakas kabatā kaut kas ievibrējās; izvilku ārā savu telefonu, kuru, kā man likās, biju pazaudējusi mežā, kad skrēju vai kritu par saknēm un kokiem. Zvanītāja bija Nikola. Brīdi šaubījos, īpaši tāpēc, ka pēdējā tikšanās reizē uz meiteni sakliedzu, bet uzspiedu uz zaļās ekrāna daļas un pieliku ierīci pie auss.
- Laura, paldies Dievam! Klau… Te Nikola.
- Es zinu, - centos runāt pēc iespējas dusmīgāk, kaut nespēju ilgi niknoties uz meiteni. Viņa bija man kā māsa, un mēs nekad nestrīdējāmies ilgāk par dažām dienām.
- Nu izbeidz, zinu, ka tu vairs neesi apvainojusies, muļķadesa! - Nikola iesmējās, tomēr manī tas neradīja uzjautrinājumu. Viņa tikai aiz laba – vai varbūt ne tik laba? – prāta centās novērst manas domas no rebelu uzbrukuma, lai gan tas man bija svarīgi.
- Jebkurā gadījumā man ir, par ko dusmoties. Tu man meloji, bet par to parunāsim, kad blakus nebūs mamma.
- Lieliski.
- Lieliski.
Beidzu sarunu un ieliku telefonu atpakaļ kabatā, jo nezināju, ko citu meitenei teikt. Negribēju, lai mūsu ilgā draudzība pēkšņi izjūk, lai rebeli sabojā manu dzīvi vēl vairāk, tomēr nedomāju, ka varēšu uzturēties Nikolas klātbūtnē, ja viņa nebūs pret mani godīga un neatklās visu, ko zināja. Papurināju galvu, pūlēdamās aizmirst šīs nejaukās domas, un atgriezos realitātē, apjēgdama, ka mamma mani jau kādu brīdi vēro.
- Vai esi gatava? – mamma vaicāja neiedomājami skaļā balsī. Satrūkos un pasmaidīju, pamājusi ar galvu. Cerēju, ka visi strīdi ar Nikolu paliks šajās sienās un mēs atkal būsim draudzenes uz mūžu.
Tagad varēju beidzot doties mājās un meklēt patiesību.